Ceturtā vēstule no Peru džungļiem.
/
Un es krītu un ceļos, iekšā un ārā. Caur mani iet milzīga, neaptverama enerģijas straume, stars un es saprotu, ka mans uzdevums ir to turēt, izturēt, sargāt. Blakus, uz matracīša zem salmu zaru debesīm, ieraudas mans mazais. Mums jāiziet ārā. Ārā no nakts ceremonijas, no vibrācijām, no mūzikas skaņām, kas liecas un vijas ap telpu – ne tēlaini, bet burtiski, te viss ir burtiski. Mums jāiziet ārā no ayahuasca ceremonijas nakts vidū, kad visapkārt bezlietū zibeņo, sper un dārdina. Mazais grib skriet, kaut kas sapņojumos ceremoniju vidū viņu ir uzmodinājis, kaut ko viņš ir pieredzējis, no kā gribas mukt – tāpat kā lielajiem, tāpat kā pieaugušajiem, kas te džungļos pieplok pie vēnām paši savām bailēm, šaubām. Es saku – mazais, paskaties debesīs, paskaties, nebaidies. Pāri visam melnumam, pāri mēnesim, kas džungļos iekšā laiž tik spēcīgu gaismu, ka izbliež lapas, stumbrus, kukaiņus, kas te turpina un turpina rāpot, doties, būt. Pāri visam iebliež nenormāli spēcīgu zibens zaru – pāri visam, liekas, ka ne tikai debesīs, bet visapkārt, uz zemes, zemēs. Viss izgaismojas, arī mūsu sejas. Mazais paliek kluss un apzinošs, zibens mirklis ir bezgalīgs. Es saku – redzi, maziņais, mums jāiet atpakaļ, mums jāiet strādāt, mums abiem šis ir ļoti svarīgi, mums tur, nojumītē, ir jādara darbs, pašiem ar sevi, ar savām dvēselēm. Tagad jābūt ļoti klusiņiem un jāstrādā. Mazais pieliek pie mutes rociņu, mēs ieejam atpakaļ ceremonijā, viņš apguļas klusiņām, aizver acis un aizmieg. Visapkārt dzied, vaid, vemj, smejas, žūžina aizlaiku dziesmas un viņš ir savos sapņojumos, ar mums kopā, bet sevī.
Mums jāiet strādāt, mums jāiet tur, tur telpā, kur ir sapulcējušies cilvēki, tik dažādi un sķietami pat nesavienojami, nesavietojami. Un tomēr viņi ir šeit, tieši šeit kādā īpatnējā sakritību un iemeslu ķēdes rezultātā. Kāpēc tieši tagad un šeit, tieši šādi un šajos dzīves posmos? Atkal jau sajūta ir tāda, ka šī nav pirmā reize, kad ar katru no viņiem tiekamies gadu miljonu gaitā, kad risinam kādu savu iešēju pārdzimšanas procesu.
Sinhronizēšanās. Parādība, kad tu esi savā patiesajā plūsmā, kad tu esi šeit un tagad ar savu apziņu, ar savu uzdevumu. Visi notikumi, kas nāk tev pretī, ir kas vairāk kā tikai sakritības, nejaušības. Viss kļūst daļa no tevis – lielie taureņi, kas pēkšņi sāk nākt un sēdēt uz mājas lieveņa. Neskaitāmi daudz. Vai saknes, aiz kurām tu aizķeries un klūpi. Vai cilvēki, kas tevi piepeši skumdina, kaitina, iedvesmo, grauž. Visa pasaule kļūst par tavu iekšējo spoguli, tu atspīdi it visā un visi notikumi atspīd tevī.
Kāpēc tu tieši šobrīd mīlējies ar šo cilvēku, vai citu? Nemīlējies vispār? Kāpēc nesanāk tas, ko esi iecerējis vai situācijas izveidojas grandiozi citas? Jo tas viss ir darbs, tie ir notikumi, kas tevi ved un veido. Viss saslēdzas, kad tam ir jāsaslēdzas, satiekas, kad ir jāsatiekas. Mistiskais slēpjas tajā, ka viss notiks tāpat, tikai katrs sinhronizēšanās mirklis, katra “satikšanās ne tāpat vien” piedāvās izvēli – vai tu gribi turpināt nest savas bailes, “sastrēgumu” – varam saukt to par karmu. Jeb tu vēlies to mainīt, pieliekot savu dzīvu enerģiju, pārvēršot to jaunā dzīvībā – sauksim to par darmu. Tu esi plūsmā, tu esi klāt šeit un tagad, šajā mirklī. Pavēro savu pulksteni – varbūt tas uzkrītoši bieži rāda vienādas stundas un minūtes – 11:11, 12:12, 22:22. Varbūt, atskatoties atpakaļ uz notikumiem un satiktajiem cilvēkiem, tu sazīmēsi, ka daži no tiem bijuši neizbēgami – ja tu nebūtu saticis cilvēku vienā veidā, tad tūdaļ izveidotos situācija, lai tu to izdarītu citā. Tu esi plūsmā un tev ir izvēle.
Tāpēc apklusini visu lieko un ej iekšā, meties iekšā dzīvē, plūsmā. Jo tev ir jāstrādā. Visapkārt pasaule dzied, vaid, vemj, smejas, žūžina aizlaiku dziesmas un tu esi savos sapņojumos, ar mums kopā, bet sevī. Pārvēršot sevi jaunā dzīvībā.
Desearia que estuvieras aqui conmigo.
Es gribētu kaut tu būtu te, ar mani.
Comments