Tā ir pieņemts. Labas, lieliskas, seksuālas sievietes tā dara.
Lai kalpotu. Lai izpatiktu – no vislabākās sirds vai ar dziļi slēptu riebumu. Ideja par to, ka būs jāmetas uz ceļiem, kā loceklis dursies mutē, kā būs patiešām jāsajūt viņa dziļākās smaržas, sviedri un spalvas. Tik daudzām sievietēm orālais sekss, locekļa sūkāšana un laizīšana ir kalpošanas akts.
Kalpošana stereotipiem par seksu, kalpošana vīram, vīrietim, mīļotajam. Es šeit nerunāju par galējībām, kad sekss un partneris riebjas līdz sirds dziļumiem pats par sevi. Es runāju par mīlēšanos, kur viss pat varbūt ir jauki un mīļi un seko orgasmi. Un tuvība. Bet tad ir kādas darbības, kurām sieviete piespiežas, kas īsti nav viņas dabā, bet kā sacīt jāsaka – kas jādara, tas jādara.
Jo tā viņa atmestā seja un galva, un bauda, kad esi pie viņa kājām, rada gandrīz vai apdullinošu sajūtu – tu dari lielu, svētu, bet grūtu darbu.
Bet kā būtu, ja tu beigtu veikt visu šo sūkāšanu, braucīšanu, laizīšanu ar slēptu domu – vai šādi es daru pareizi? Vai neiegrūdīsies pārāk dziļi man rīklē? Vai man nesanāks vēmiens? A, varbūt tagad stipri ātrāk, lai taču viņš beidzot beidz? Kā būtu, ja tu pārtrauktu to darīt otra labā, bet sāktu darīt pati savā?
Orālais sekss, jo tu tā gribi. Jo tu dievini, apbrīno, iekāro viņa locekli, tevī deg uguņi, pamostas vulkāni, kauc vilki un mutuļo lava? Jo tu pārvērties par pirmatnējo spēku, dabu, radošu Visuma staru, kas vēlas sevi aptaustīt, izlaizīt, radīt, radīt. Domājot par viņu, tevī sariešas siekalas, tu varētu piedzīvot neskaitāmus orgasmus no domas par savu mēli uz viņa galviņas.
Tu redzi viņa rokas, viņa roku reljefu, vēnas un domā par to, kā tava mēle slīd pāri tik slapja. Un mitrina, aplaista, dzīvina viņa locekli. Tu redzi, kā viņš strādā, piesit triviālu naglu, kā raksta ar pildspalvu, kā lej tev glaze vīnu. Un redzot viņa rokas, tu jau esi mīlēšanās mutulī, tu jau mīlējies. Paņemot mutē, tu svini dzīvi un pasakies, ka tev un viņam ir kas tik brīnumains. Ar sūkāšanu tu svini dzīvi – savu un viņa.
Kā būtu ar orālo seksu, kurā tu neesi tikai mute, mēle un rīkle? Un rokas, kas tur viņu plaukstā. Kā būtu ar orālo seksu, kurā tu esi iekšā ar visu ķermeni, no pirkstgaliem līdz ausu galiņiem, tu vijies, uzbudinies pati no sevis un laizīšana ir tevis pašas izpausme? Tas pats, kas gleznot, zīmēt, traki, dulli dejot vai izdziedāt sevi?
Un ko par to teiktu tas otrs? Vai viņš ir gatavs tevi ieraudzīt tādu – slapju, mežonīgu, kas izdveš dabas skaņas un vaidus. Vai viņš ir gatavs ieraudzīt to patieso dabu, kas mostas līdz ar tiešām īstu uzbudinājumu? Kad tas, kas ir viņa priekšā, uz ceļiem, patiesībā var viņu saplosīt gabalos, kad pa vidu skūpstiem var arī smieties, kad tas IR gars, kas dejo un vijās sievietē, īsts gars, spēku spēks?
O, johaidī, ja mēs visas laizītu ar to spēku, to patieso spēku, kas dzīvo mūsos? Un kā būtu, ja viņi visi spētu nodot savus locekļus tādās mutes – ne vārgās un pakļāvīgās, bet īstās, dievišķās, mežonīgās.
O, johaidī, kas tā būtu par neprātīgi skaistu pasauli.
P.S. Te viens no projektiem, kas tevi mazliet pabalstīs – palasies kā recepšu grāmatu : One Taste
Bet tad aizmet, aizver un vienkārši nevis meties ceļos, bet nostādi viņu kājās. Jo tu esi tā, kas to grib sevis dēļ. Lai justu dzīvi visdziļākajā tās strāvojumā.
Comments