Otrā vēstule no Denveras./
Nedēļa kopā ar Dr. Klarisu Pinkolu Estes, atklāsmes./
Katrs no mums piedzimst ar aicinājumu, ar uguni, kuru mums katram jāiededzina un jāturpina nest. Mūsu kultūrā mēs tik bieži dzirdam vārdus – atrast savu aicinājumu, īstenot savu uzdevumu. Un tā nu mēs ejam un meklējam, meklējam tur – ārpusē. Kad patiesībā viss resurss ir mūsos un ārējie impulsi, notikumi, cilvēki vien atgādina par to, kas mūsos jau ir iedēstīts, kas ir dzīvs, kam tikai jāpiedod enerģija, dzīvotspēja. Tā ir enerģija, kurai nepieciešama enerģija. Tie esam patiesie mēs.
Reti kur mums māca, ka mūsu patiesais aicinājums vienmēr ir bijis ar mums – jau kopš neatminamiem laikiem. Un šajā ķermenī, šajā dzīvē tas ir pulsējis, dzīvojis jau bērnībā. Ja tu “patīsi bildi atpakaļ” un patiesi, patiesi vēlēsies sevi ieraudzīt kā bērnu – kas tev patika, kas tevi iedvesmoja, ko tu varēji darīt stundām ilgi, stundām ilgi. Tā, ka neatlika pat laika pačurāt. Tu saskatīsi savu aicinājumu. Tas, kur dega tava mazā sirds kādreiz, tas degs arī šodien un rītdien. Tu esi šeit ļoti uzskatāmi atnācis ar savu uzdevumu, savu misiju, tu esi puzles sastāvdaļa lielā, skaistā bildē. Tikai kultūra, sabiedrība, tavi paša mīļie vecāki, brāļi, māsas, labu, patiesi labu gribēdami, ir aizbaidījuši to prom, uzklājuši tam deķi.
Tu stundām ilgi zīmēji, sarunājies ar kokiem, taisīji skudrām kapsētas, kāpi kokos, lai redzētu debesis, mīļoji un ārstēji zvērus, spēlēji pārdevējos, un vēl un vēl. Ņem, uzraksti uz papīra visu, kas tevi toreiz aizrāva, kas toreiz biji tu. Un tu ieraudzīsi, ka tas aizvien vēl tevī ir dzīvs, ļoti dzīvs. Varbūt aizbarikādēts aiz trejdeviņām sienām, varbūt priekšā aizšautas durvis, vai tas ir nomests kaut kur tavas esības akas pašā dibenā. Bet tas tur ir. Šīs dienas acīm mazliet naivs, tas tomēr nes kodolu, pamatideju – rūpēties, radīt, virzīt, ārstēt, sarunāties, pētīt. Zem vienkāršām bērna darbībām slēpjas liela uguns. Vienkāršās darbības jau tad bija treniņa veids. Trennēšanās lielajai dzīvei.
Viss parejais ir pakārtots un seko tavam sirds ceļam. Tev ir dots tāds ķermenis, kas palīdz piepildīt tavu aicinājumu, tajā paslēpts tieši tāds potencāls, kāds tev nepieciešams. Tavs prāts, tava dvēsele, visi tie resursi, kas palīdz tev pakārtot savam aicinājumam karjeru, darbu, attiecības. Tie ir tevī un ar tevi.
Un vai zini ko? Seksualitāte ir neatņemama tava ceļa daļa, jo tā ir milzīgs, grandiozs enerģijas, spēka avots, ko turot siltu, barojot, audzējot tev rodas spēks paveikt visu to citu, kas tev šajā dzīvē ir uzdots, kas tev ir paredzēts.
Nebaidies paskatītes atpakaļ un sajust, kas bija tās pirmās lietas, kas tevi uzrunāja, uzbudināja, aizrāva pašam savā ķermenī. Nebaidies, tas viss ir tīrs, pat ja tevi kāds toreiz kaunināja un neizprata. Atmet visu, ko pēc tam tavai seksualitātei uzmeta pa virsu – labu un ļaunu, aizskarošu vai pamācošu. Vai tev patika tumsa vai dienasgaisma – iespējams, jau tad tu zināji, ka tev labāk patiks mīlēties melnā samta tumsā vai gaismas pilnā pļavā. Vai tev patika, ka tev pieskaras un tevi paijā – bez intīma nodoma, vienkārši tāpat. Varbūt tev tieši tāpēc tik ļoti patīk, kad tev mīlēšanās laikā paijā muguru. Jā, atceries arī, kā tu pirmoreizi sevi paijāji, sev pieskāries, kā sevi iepazini.
Tur, zem pieņēmumiem, sāpēm, pāridarījumiem, stereotipiem, iemācītām lietām, kustībām, darbībām slēpies tu pats – ziņkārīgs, priekpilns, radošs, dzīvs.
Atmet visu un ieklausies, kā tevi sauc.
Tava paša sirds, tavs ķermenis, tava dzīvība.
Comments