ININ NINI runa MĪLĒŠANĀS / pirmās piezīmes / ATTIECĪBAS / Tev šķiet, ka mīlējoties telpā esi viens vai esat vieni.
Tev šķiet, ka pats sev un otram tuvojies kā viengabalains, vienslāņains radījums. Ka sāpīgais, skumjais vai neveiklais seksā un attiecībās ir risināms ar “fiksām”, maģiskām, fokusētām darbībām, “metodēm”, trikiem. Un iedvesmojošais vienkārši uzturams.
Taču, vai tu patiešām apzinies, iedziļinies un novērtē – kas tieši piedalās mīlestības aktā, mīlestības radīšanā? Kas ir tās daļas, slāņi, starpslāņi, kas tajā visā ir iesaistīti, kas ir dzīvi un taustās tev līdzi, kamēr tu pieskaries otra pierei un krūtīm? Tev tas var šķist tik pašsaprotami, ka nav pat vērts iedziļināties un tomēr tieši šajā skrupulozajā, disciplinētajā “vētīšanā” slēpjas tas, ko sauc par attiecībām un mīlēšanos visdziļākajā būtībā.
Ieskaties vēlreiz, apskati sevi vēlreiz. Tur ir tik daudz kā.
MĪLĒJOTIES.
Mīlējas tavs ĶERMENIS. Tavs ķermenis ir tava miesa ar visu tā jutīgumu, formām, pieredzēm, enerģiju slāņiem, enerģijas centriem, atmiņām – labām un sliktām, sāpēm, veselumu vai neveselumu, blokiem, sievišķo vai vīrišķo izpausmi – erogēnajām zonām, dzimumorgānu un jutīgo vietu lielumu, mazumu, sajūtām, ciešanām, ķermeniskajām bailēm no kādreiz piedzīvotā un ilgām pēc vienreizējā.
Vēl vairāk.
Tavā ķermenī iekodēta arī visas tavas dzimtas, visu tavu senču atmiņa, tas pārmantojis no paaudzes paaudzē dažādus kaitīgus un mazāk destruktīvus ieradumus, atkal un atkal atkārtotas rīcības jeb dzimtas rakstus (patterns). Tavs ķermenis ir vesela bibliotēka, kurā uzkrātas gan tavas, gan tavu senču pieredzes. Turklāt ar skārienjutīgu virsmu – reaģējot uz kādu noteiktu, pat neapzinātu kustību, tavs ķermenis tevī iekšā var atvērt iepriekš nekad neapzinātus “informācijas failus”, atmiņas, kuras tev šķita, ka jau ir zudušas vai vēl dziļāk – par kurām tu nekad neko neesi zinājis. Gan atmiņas, gan reizēm arī nākotnes pieredzes – jo mīlēšanās kā ceremonija bieži atveras sakrālajā laikā, kur nepastāv robežšķirtnes starp pagātni un nākotni. Meksikā ir teiciens – ja tu nedziedināsi savus senčus, viņi tevi iznīcinās. Tas nozīmē to, ka, ja neapzināsies savu senču pieredzes, tajā skaitā arī seksuālās, tu, iespējams, palaidīsi garām brīdi, kad pats arīdzan sāksi atkārtot tieši to pašu lietu, ko reiz ir darījuši tavi priekšteči. Piemēram – atkal un atkal ļausi, lai tavu ķermeni seksuāli izmanto, mainot to pret drošības sajūtu attiecībās. Vai atkal un atkal veiksi abortus, līdzīgi kā to ir darījusi tava mamma un viņas mamma. Vai sēsi savu sēklu pa labi pa kreisi, radot aizvien jaunas dzīvības, taču pats paliekot bez mājām, bez siltuma, bez attiecībām. Iespējamību ir daudz un tu savā ķermenī neesi viens, tam ir vēsture un visa šī vēsture piedalās tavā mīlēšanās aktā. Esi modrs un zinošs par šiem procesiem un, ja vēlies dziedināt sevi un savējos zini – senajām ciltīm ir vesela rituālu vācelīte ar viedumu, kas stāsta, kā tīrīt, svētīt gan savu ķermeni, gan veikt dziedināšanas rituālus saviem senčiem, domājot par tām septiņām paaudzēm, kas ar saviem ķermeņiem nāks vēl pēc tevis.
MĪLĒJOTIES.
Mīlējas tavs PRĀTS. Tavs prāts ir tavi un sabiedrības diktētie priekšstati par to, kādas lietas ir. Lielākoties tas nesakrīt ar patieso realitāti un tomēr tas ir tavs drošības rāmis, karkass, kurā tu mitinies. Tur, prātā, vienmēr viss ir vairāk, kā izskatās – ir redzamās domas, redzamie slāņi un programmas, kas darbojas dziļi aiz. Tie ir aizspriedumi, mūžīgais iekšējais dialogs, muldoņa un murdēšana, kas risinās tev galvā. Tās ir bailes, cerības, aizsardzības. Tā ir atšķirtības sajūta, tas ir tas absolūti nepieciešamais instruments, kas tev ļauj piedzīvot šo realitāti kā atsevišķai būtnei. Jo tāds ir Visuma paradokss – lai tu spētu izdarīt savu uzdevumu, iztaustīt un izdzīvot savu Visuma raksta gabaliņu, tevī ir jārada ilūzija, ka tu esi nošķelts no visa pārējā. Prāts ir arī tavs sargs, tavs lolotājs, tas, kurš tevi brīdina un instruē. Tas tev ļauj izskaidrot un mācīties, tas tev ļauj pārvērst ķermeņa, dvēseles un Gara pieredzes vārdos un tādējādi apmainīties ar tām ar otru, kopēji augot.
MĪLĒJOTIES.
Mīlējas tavas JŪTAS. Tavas jūtas ir attiecības ar tevi pašu un ar citiem. Tās ir gan tādas fundamentālas lietas kā mīlestība vai mīlestības neesamība. Gan šo divu pamatlietu izpausmes jeb emocijas – pieķeršanās, brīvība, vainas un kauna apziņa, nesadziedēts naids, dusmas, skumjas, prieks, līksmība, bailes, atstumtība. Vārds “emocijas “cēlies no latīņu valodas vārda emovere — ‘satraukt’, ‘saviļņot’. Tātad tavā iekšējā Visumā tas ir tas, kas viļņojas, kustas, šalc, atkāpjas, nāk virsū milzu paisumā, milzīgos cunami viļņos. Cik vienmērīgi, haotiski tas tevī notiek, ko tu spēj ievirzīt radošā gultnē, kas posta – tas ir mūža “pētniecības” darbs.
MĪLĒJOTIES.
Mīlējas tava DVĒSELE. Tava dvēsele ir tavs uzdevums, tava jēga, tavs dzīves ceļš, tas, kāpēc tu šeit esi atnācis. Tas ir dziļākais zinātājs, intuīcija, kas vienmēr ir klātesoša un tevi atbalstoša – ja vien tu neizvēlies tai sadot pa purnu, iemidzināt, jo nevēlies sadzirdēt, kā tā čukst priekšā – te kaut kas nav tāds, par ko izliekas, te kaut kas smird. Vai tieši otrādi – te kaut kas grasās plaukt, rasties. Tavai dvēselei ir arī dzimte – tā ir dziļākā, sakrālā sievišķība vai vīrišķība, tas ir tas spēks, ar kuru esi ienācis šajā pasaulē kā primāro. Tevī plūst un dejo abi – gan sievišķi radošais un turpinošais, gan vīrišķi balstošais un apzinošais. Un tomēr tu šeit esi piedzimis noteiktā veidolā ar noteiktu izpausmes vilni, kas izvēršas gan formā, piešķirot tev peni vai krūtis. Un piešķirot arī enerģijas, izpausmes veidu – sievišķo vai vīrišķo, kas tev ļauj fokusētāk iet savu dvēseles ceļu, gūstot tās mācības, kas tev jāgūst. Tava dvēsele ir tas veidojums, kurš pa ceļam, dziļos pārdzīvojumos ir pazaudējis savas daļas, sadragājis savus stūrus, kurš ir lāpāms, lolojams un pa daļai izkaisīts pa pasauli, iespējams, radot tevī tukšuma un nedzīvuma sajūtu. Un tomēr tava dvēsele ir tā, kura turpina “vilkt”, pat, ja tu tai nepievērs uzmanību un izturies patiešām sūdīgi. Taču viņa ir arī tā, kas atvērtības brīžos un intimitātē atver muti un nekautrīgi kauc pēc palīdzības. Un tas, tā viņas kaukšana, sasodīts, spēj sagandēt pat šķietami viscukurainākos vai kaislīgākos, uzbudinātākos brīžus – par ko viņa, protams, bieži saņem pļauku vēlreiz. Tomēr. Kamēr viņu nesalāpīs, kamēr neieaijās, tikmēr viņa turpinās bļaustīties pa vidu jūsu elsām.
MĪLĒJOTIES.
Mīlējas GARS. Tavs Gars ir dievišķais tevī, tava dziļākā pamatbūtība, absolūta vienotība ar Visu. Tā ir tīrākā dzīves sajūta, mīlestība, kam piemīt neierobežota spēja sevi apzināties, just beznosacījumu ekstāzi, piepildījumu. Tavs Gars ir tas, kam piemīt griba – griba dzīvot, iekārot, būt, eksistēt. Tas ir tas spēks, kurš Visumam piešķir formu un arī tev tavā ceļā palīdz izaugt par to, kam tev jābūt – kā ozolzīlei, kurā ietverts vesels ozols. Un tas pats, kurš pēc tam to visu nojauc, jo tāda ir dabīgā Visuma kārtība. Tā ir sievišķās un vīrišķās enerģijas deja, kurā vīrišķais ir pamats, mūžīgais liecinieks, vērotājs (Es) un sievišķais ir nebeidzamā Visuma deja (Esmu). Tas ir maģiskais, neaprakstāmais plūdums, kas tevi nes, kas tevi griež. Bieži attiecībās mēs vēlamies otrā atrast tieši šo dievišķo, kompensēt savas garīgās ilgas pēc savienošanās ar Visa Pamatu. Tas ir iespējams, pat vairāk – tas ir attiecību otrs mērķis – atkal savienoties ar šo pamatu un saskatīt to otrā. Taču tas nav izdarāms (vismaz ne sākumā) triviālās formās, tam ir nepieciešams sakrāls ietvars un mīlēšanas, kur šī dievišķā satikšanās tiek meklēta, kur abi mīlnieki tai vēlas pieskarties. Un gadījumu, kad tas patiešām notiek, ir ļoti maz, tas ir milzīgas gribas, disciplīnas, ļaušanās un arī bieži dzīves uzdevuma jautājums.
MĪLĒJOTIES.
Līdz ar tevi mīlējas TELPA. Tava telpa ir ietvars, kurā notiek mīlēšanās akts. Kur tas notiek? Kurā realitātē? Šeit, sapņos, sapņojumos? Kas vēl ir telpā, kamēr tu mīlējies? Kādi gari, enerģijas tur staigā? Kādas noskaņas, smaržas, atmiņas, sablīvējumi tur ir? Vai pirms mīlēšanās esi šo telpu “iztīrījis”, izkvēpinājis, palūdzis nenākt nevēlamajam un ienākt svētīgajam – tāpat kā templī pirms ceremonijas? Vai esi sagatavojies satikt Dievu – un, lūdzu, nepārproti, Dievs nemainīgi ir klāt arī drāzienā, tam nav jābūt svētsvinīgam, mūžilgam, sentimentālam aktam. Gars ir klātesošs vienmēr. Vienīgais jautājums – vai tu vēlies piedzīvot tā klātbūtni, vai tu vēlies just visas savas būtības piepildījumu un orgasmu? Vai tu tam gatavojies?
Un beigu beigās reizēm ar tevi mīlējas OTRS vai CITI, kuriem ir tieši šie paši uzskaitītie, šķetināmie slāņi, sāpīgi, nejūtīgi, pūstoši, apārstēti, ziedoši. Turklāt, tāpat kā tevī, šie slāņi nepārtraukti plūst, mainās, nolien pagrīdē, izgrūžas virspusē.
Attiecības, mīlēšanās ir tas, kā tu iztausti katru no šiem slāņiem, kā tu tos spoguļo un atklāj, pateicoties savai vēlmei augt.
Attiecības ir kaut kas, kas nekad nebeidzas, tas ir viens no Visuma pamatuzdevumiem – caur indivīdu, caur puķi, cilvēku, akmeni, mēnesi un kalnu sevi iztaustīt, iepazīt. Tam nav un nevar būt beigu – tikai pārtapšana jaunos līmeņos.
Attiecību uzdevums ir abpusēja izaugsme, pārtapšana – jaunā radīšana, kas var būt gan bērns, gan radošās enerģijas koncentrēšana, lai pēc tam radītu mākslas darbu. Taču lielākoties rezultātam būtu jābūt mazliet jaunradītākam, citādākam tev. Tas ir ārkārtīgi sarežģīts, nemitīgi mainīgs, bieži destruktīvs, sāpju, aizspriedumu, kompleksu pildīts process, kurā par laimi ir iekodēta arī bauda un patiesa sastapšanās ar dievišķo.
Ja tam, ja mīlēšanās aktam, ļauj notikt un būt tieši ar šādu nolūku – augšanu, tajā parādās vieta pašam galvenajam – mīlestībai.
Mīlestībai, kas ir visīstākais dzīves, dzīvīguma, būšanas, augšanas sinonīms.
Tad MĪLĒJAS.
Commentaires