Sestā vēstule no Peru džungļiem.
/
Tu nepieskarsies, ne ar lūpām, ne pirkstiem, ne skatienu. Tu neievilksi otra smaržu un nejutīsi viņa garšu. Sapnī pie tevis nāks un tevi kārdinās, kaili ķermeņi, smaržas, krūtis, kailas miesas. Bet pat tur tev būs jāsaka nē, pat miegā jāsaka nē. Pa dienu tu nedrīkstēsi redzēt otra ķermeni tādu, kāds tas ir, lai tevī nesāktu pulsēt iekāre. Un naktī tu būsi kareivis, kas cīnīsies pret visu, kas tevi aicinās, ap tevi vīsies, tevī modīsies. Tu būsi tik uzbudināts, ka jutīsi kā tevī briest orgasmi un tūlīt šļāksies ārā šķidrumi. Un tomēr tev sevi būs jāsavāc, jāsavāc.
Tu gulēsi viens, karsts savā džungļu būdā un dzersi augu dvēseles, kas tevi darīs slimu un reizē atbrīvos, kas tevi raustīs, par tevi smiesies, tevi mīļos, vedīs ekstazē un reizē aizliegs to baudīt.
Tu būsi celibātā. Tu izslēgsi sevī sievieti un vīrieti. Tu būsi nekurienē un nekas. Tas būs noteikums, ko tev uzliks šamanis. Kurš zinās, cik svarīgi ir atturēties, nemīlēties – zinās no saviem senču senčiem, no aizlaikiem.
Sākumā tu raudāsi un mocīsies, jo tev liksies, ka tiek pārgriezta dzīva saikne starp tevi un tavu mīļoto. Ka tiek atplēstas ādas, kas ir saaugušas kopā. Atplēstas vēnas, kas jau tek vienā plūdumā. Tu domāsi – viss. Mums ir pienācis viss. Mēs pazudīsim, pazaudēsimies. Tu elsosi un baidīsies. Tu redzēsi, kā viņš slīd no tevis projām, kā aiziet un beidzas.
Līdz visbeidzot tu paliksi rāms. Tu atlaidīsi un nomirsi šīm attiecībām. Šīm saiknēm. Jutīsi, kā atlaid otram roku, noņem plaukstu no viņa sirds un vēdera. Tu paliksi viens – ar šķietami nodzisušu uguni. Auksts un pelēks.
Mēness griezīsies ap tevi vienu reizi. Un tad nākamo. Un tu aizvien būsi krēslā. Līdz – bum! Sāksi iekšā sataustīt savu enerģiju, seksuālo spēku, radošo spēku. Tu to būsi paturējis iekšā, savā ķermenī, neļaujot tai pulsēt apkārt ne skatienos, ne pieskārienos.
Tu piepeši sataustīsi, kas īsti ir tas spēks, kas plūst mums cauri mīlējoties. Sapratīsi, cik patiesībā tā ir liela, bezgalīga, mērķtiecīga enerģija. Ja tu gribētu, tu varētu to paturēt sev, tikai sev. Un kļūt par viedo, gudro, pārpasaulīgi spēcīgo – kā to dara šamaņi un medicīnas vīri. Un mūki, kas ieiet celibātā.
Tad nāks atjausma, cik patiesībā liela atdošanās otram ir mīlēšanās. Tu esi ar mieru otram parādīt savu vislielāko spēku, atvērt durvis. Kādā brīdī tas notika arī ar Visumu – tas nolēma dalīties savā spēkā un radīt neskaitāmas dzīvības formas, veidojumus. Tu sapratīsi, ko nozīmē patiesas attiecības – bez saistībām un atkarībām, bet pilnībā ienirstot vienam otrā. Pašam esot spēkam un to saredzot otrā.
Un kad tu beidzot iznāksi no sava rituāla, no savas atturēšanās, spēka apkopošanas divu mēnešu ritumu garumā. Kad tu pirmo reizi atvērsi acis otram ar to uguni, kas tevī dzīvo. Apzināti, jo tagad tu zini, kāds tas ir spēks.
Un kad tu beidzot pieskarsies ar lūpām otra mutei, sajutīsi viņa elpu, ar mēli pieskarsies otram mēles galam. Kad tu ar pirkstgaliem no jauna pieskarsies otra krūtīm, vēderam, pēdām. Noglāstīsi otra peni vai sajutīsi klitoru. Pēc visa šī atturēšanās laika. Ļoti lēnām, kā pirmo reizi.
Tad tu redzēsi, ka patiesībā tu esi Dievs un viņa ir Dieviete. Tu esi Dieviete un viņš ir Dievs.
Atturēties, nemīlēties, apzināties sevi kā Radītāju. Un tad lēnām, tik skaisti lēnām un tad aizvien ātrāk, degošāk, drošāk, neķītrāk, atbrīvotāk. Un atkal lēnāk.
Mīlēties ar otru.
Tas nozīmē būt Visumam, radošam Visumam. Kurš pats ir viss, taču nolemj dalīties.
Atturēties, nomirt, pārgriezt saites, ieraudzīt spēku, mosties, celties, mīlēt, radīt.
Būt Visumam.
P.S. Diētas ir sena Peru dziedināšanas tradīcija. Tās paredz attiecību veidošanu ar vienu konkrētu augu un īpašu ēdienkarti, kā arī atturēšanos no mīlēšanās – arī sapņos.
Comments