Parunāsim par brīvību? Patiesi, ja visi par to runā, viens otru sveic, šauj gaisā salūtu – parunāsim. Par stāvokli, ko gudras grāmatas raksturo kā spēju būt brīvam, varu rīkoties, runāt un domāt bez ārēji uzspiestiem ierobežojumiem.
Un šoreiz par brīvību un neatkarību nevis no kāda, bet gan par izvēli būt pašam – brīvam un domājošam savos uzskatos, savās izvēlēs. Mīlēt, skūpstīt, piedzīvot, kopt sevi tā – kā pašam gribas un ne savādāk.
Vairāk kā 68% cilvēku (vienlīdzīgās daļās gan vīriešu, gan sieviešu) uzskata, ka neskūta sievietes paduse vai kāja ir pretīga. Un te nav no svara, vai esi gejs vai heteroseksuālis, pilsētnieks vai nomaļnieks. Vīrieša neskūtās paduses tik ļoti neaiztiek – varbūt pat mazliet pabrīnās, ja spalvu kumšķus tomēr neredz. Taču pamēģiniet iekāpt tramvajā skaistā, puķainā vasaras kleitā, sarkani krāsotām lūpām, mirdzošiem zelta auskariem un neskūtām, nē, ataudzētām padušu spalvām. Tikai nesēdieties, bet izstiepiet roku un turieties pie stangas. Desmit minūšu brauciens jums liksies kā vesela mūžība, salona gaiss būs tik pilns ar cilvēku viedokļiem, ka tur varēs pakarināt trejdeviņus cirvjus. Pāris nekautrīgas spalvas un nekam vairs nav nozīmes – ne puķēm matos, ne pērlēm rokās.
Nepilni simts gadi un sabiedrības acīs sievietei padusēs nav spalvu. Francijā atbrīvošanās no liekā (interesanti, kurš gan pieņem lēmumu – kur ir lieks apmatojums un kur derīgs?) ir populārākā skaistumkopšanas metode. Jebkādi mājieni par LIEKO spalvu esamību ir neķītri, piedaudzīgi un tos var atļauties tikai tie a) kuriem ir vienalga (nu, pilnīgi vienalga), b) tie, kuri nēsā apģērbu, zem kura neviena spalva ārā nevar izsprukt, c) sevišķi skaistie, drosmīgie un provocēt gribošie – kā Frīda Kalo, Elizabete Džegere, Emija Vainhausa vai Penelope Krūza.
Matu un apmatojuma nozīmi kultūrā sāka pētīt salīdzinoši nesen – īpaši sieviešu apmatojuma vēsturi. Antropologi stāsta, ka senie ēģiptieši skuva bārdas un galvas – lai apgrūtinātu ienaidniekam to nociršanu. Senie romieši un grieķi neskuvās, taču tad Aleksandrs Lielais tieši šāda paša praktiska apsvēruma dēļ, lai saudzētu savu karavīru galvas no “kirdiks”, ieviesa skūšanos kā obligātu pasākumu. Tādējādi skūšanās kļuva par simbolu civilizācijai, kas gan mainījās cauri laikiem un, protams, katrā pasaules malā izpaudās savādāk. Bet tomēr – civilizētie skujas, barbari smird. Savukārt sieviešu apmatojuma likvidēšana vienmēr ir bijusi statusa zīme – no Kleopatras bišu vaska vaksācijām līdz pat mūsdienām. Skūšanās ar asmeņiem (vai noasinātiem dzīvnieku zobiem) izsenis bijis arī ļoti bīstams pasākums, tāpēc jāsaka – skuvušās tās un tie, kuriem raidīt signālus par savu statusu ir bijis izšķiroši svarīgi.
Kopš aizlaikiem skujas civilizētās, tās, kurām ir laiks un galvenais – līdzekļi, lai iegādātos smalkus vaskus, verdzenes, kas palīdz izķeksēt matus sarežģītākajos ķermeņa līkločos. Un mūslaikos – kopš pagājušā gadsimta 20-tajiem gadiem, spalvas iznīcina tās, kuras var atļauties modes žurnālos reklamētos, ak, tu dies, cik īsos svārkus un bezroču kleitas. Gillette aizdomāšanās par papildus auditoriju – sievietēm un uzvaras gājienam tādos žurnālos kā Harper’s Bazaar ASV arī ir bijusi liela nozīmē tajā, kā rīkojamies un domājam šodien.
Vēlme tikt vaļā no kaut kā, kas varētu apliecināt sievietes mežonīgo dabu, to, ka viņas varētu būt raganīgas, dziļas, necivilizētas, mums pašām, sievietēm, ir ārkārtīgi liela. Protams, ka Playboy fotošops un tajā iezombētie vīrieši mūs šajā vēlmē ļoti atbalsta, taču, kā liecina pētījumi, sievietes pašas šajā jomā ir bijušas lielākās aktīvistes. Nebūt tam, kas esmu, mūsdienu sievietei ir ļoti, ļoti svarīgi. Un tas izpaužas ne jau acīmredzamās manifestācijās, bet slēptos, ai, cik slēptos veidos.
Lai vai ko mums stāstītu mode un skaistumkopšanas industrija, cilvēce ir iesaistījusies skūšanās procesos dažādu iemeslu dēļ – kara laika piesardzības vadīti, higiēnas priekšstatu rosināti, modes mudināti, raidot apkārtējiem zīmes par piederību noteiktam sabiedrības slānim vai izpildot kādus kultūras rituālus. Skūt vai neskūt nav bijis brīvības jautājums, lielākoties tas vispār nav bijis jautājums. Tev ir jādara, kā saka – sabiedrība, mediji, cilts vecākais, tavi pašas priekšstati par skaistumu.
Tad nu es atļaušos pajautāt, varbūt daudziem no jums pirmo reizi mūžā.
Kāpēc tu skuj, vaksē, depilē un citādi moki savu kāju, padusi un smalkās, tik trauslās kaunuma lūpas vai cirkšņus pie peņa? Vai tāpēc, ka tā tev liek sabiedrība, apkārtējo skatieni? Tavs mīļotais vīrietis vai sieviete? Vai tāpēc, ka pati vai pats tā jūties skaists, redzi, kā izliecas tavas formas un mirdz āda? Varbūt vēlies izravēt visu savu īstumu un mežonību un turpināt tevī iedzīto paternu – labās meitenes ir nevainīgas, labās meitenes ir gludas? Vai tev ir kādi jēdzīgi higiēnas apsvērumi, kuru dēļ šādi labāk jūties? Vai tu šādi esi brīva, brīvāka? Un tu, vīrieti, kā tu jūties ar vai bez savām un svešām spalvām?
Nav tik svarīgi, kāda ir tava atbilde, apkārtējiem par to nav nekādas daļas. Te nav pareizu vai nepareizu versiju, visu izšķir tava iekšējā sajūta. No svara ir tas, vai tad, kad dari to, kas ir pieņemts, tu uzdod sev šos jautājumus – kāpēc? Vai tas ir tas, kas liek man ziedēt? Plaukt? Piedzīvot mīlestību, orgasmus, gaismu? Smaržot? Jeb es to daru tapēc. Ka īstenībā pats nemaz nezinu, kāpēc.
Tad kāpēc?
Comments