SAULGRIEŽU IERAKSTS
/
Tās bija tādas dienas.
Tās bija tādas dienas, kad rūķi svinēja kāzas, kad zalkši kronēja savu karali, kad zirgi sarunājās cilvēkam saprotamā valodā, kad pusnaktī ziedēja papardes, kad dievi runāja caur ūdeņiem, uguņiem, kad no mežiem skanēja nenotverama mūzika un saule stāvēja debesjumā uz vietas.
Tās bija tādas dienas, kad senie ļaudis svinēja gada griezumu, kulmināciju, piepildījumu. Un arī Saules nāvi, aiziešanu. Jo senie nebijās nāves, viņi sagaidīja to kā mīļu viešņu, zinādami, ka aiz tās nāks jauna dzīve. Nāves tuvums viņus nestindzināja, tieši otrādi – ļāva ar dubultu spēku piedzīvot dzīvi.
Tās bija tādas dienas, kad uz namu grīdām un sliekšņiem klāja puķu un zāļu paklājus, lai dieviem ir kur atdusēties. Kad dzēra alu ar trejdeviņām zālītēm, rituālos kūpināja vīzijas nesošu vībotni, kas, iemesta ugunskurā, ziedēja violeti zilām liesmām.
Tās bija tādas dienas, kad svinēja Saules griežus uz vienu vai otru pusi, jaunu cilvēku iniciācijas, kāzas, bēres vai citus ciltij nozīmīgus notikumus. Un svinēja tā, ka viss griezās, plūda, rādījās un dzisa – citviet nāca dievi, citviet elfi, vēl citur dēmoni un šur tur ārdījās troļļi, pa vidu visam atļaujot dejot koku, zvēru un puķu dvēselēm.
Kas bija tas, kas ļāva svētkos piedzīvot mūsdienu prātam (un vispār prātam) grūti aptveramu ekstāzi? Redzēt un pieredzēt lietas, ko parastā acs un saprāts ikdienā neatpazīst? Vai tā bija visapkārt sulojošā, plaukstošā, vibrējošā daba, kas visapkārt pilēja eļļās, rasas lāsēs, smaržās, putekšņos? Vai tās bija halucinogēnās sēnes, jā, tās pašas sarkanbaltās mušmires, ko senie ļaudis, īpaši Ziemeļos, lietoja savās ceremonijās un ritos? Vai tās bija reibinošās trejdeviņas spēka zāles, pievienotas svētku alum? Mutē košļāta kalmes sakne, papardes, kur arī paslēpts vīzijas raisošs spēks? Vai tā bija dejošana līdz spēku izsīkumam, līdz brīdim, kad gars pamet ķermeni, lai ceļotu cauri laikiem, ķermeņiem, pasaulēm?
Vai varbūt tā bija iespēja piedzīvot citu mīlestības un ekstāzes veidu, tādu, kas mums ir svešs, nezināms, atstumts un biedējošs?
Mūsdienu psiholoģija, kura galvenokārt fokusējās uz cilvēka likstu risināšanu (pēdējo gadu desmitu laikā ir sarakstīti desmitiem tūkstoši dažādu rakstu par depresiju, taču tikai pāris simti par laimi un prieku), ir radījusi veselu kaudzi ar apzīmējumiem mīlestībai starp diviem cilvēkiem – iekāre, apsēstība, atkarība. Un tā tālāk un tā joprojām. Taču šajā valodā trūkst vārdu, kā apzīmēt to mīlestību, kas spēj uzplaukt, iegriezties, rasties starp vairākiem dučiem cilvēku vienlaicīgi. Un tieši tas ir tas, kas notika šajās senajās ceremonijās, kad visi sanāca kopā, lai pēc rūpīgas gatavošanās ļautos ritmam, dejai, skaņai, svētām dzirām, sapņošanai un kopējai ekstāzei. Mūsdienu cilvēka ausīm tik primitīvi stulbi, taču dvēselei smeldzoši kārdinoši.
Mīlestībai, kas uzplaukst vairāku cilvēku starpā, kas liek šķietami pazaudēt sevi, lai piedzīvotu vārdos neaprakstāmo, mūsu sabiedrībā nav vietas, tā tiek uztverta ar milzīgām aizdomām – kā pataloģija, novirze. Mūsos aizvien vēl dzīvo gadsimtiem seni aizspriedumi par “mežoņiem”, par “atpalikušo tumšajiem rituāliem”, necivilizēto prātu, kas pilnīgi noteikti kādā veidā ir traumēts, apdalīts, kaitīgs. Jo “transs ir ir kaut kas, kas rietumiekiem reprezentē pašu tumsonības kodolu – vietu aiz cilvēcības. Vai, kas vēl ļaunāk – biedējošu vietu cilvēkā pašā”. *
Ekstāze rituālos, dejojot un ieejot transa stāvokļos ir kaut kas pretīgs, biedējošs, neintelektuāls. Pazaudēt sevi, savienojoties ar visu citu, daudziem skaldītājiem šejieniešiem ir vislielākās šausmas, kādas vien ir iespējams piedzīvot – tas nozīmē izzušanu, sava ego zaudēšanu – nekas, ka uz mirkli. Nošķeltība un būšana savā čaulā, lai cik depresīva un skumja tā nebūtu, ir daudz pieņemamāka par baiso ideju, kas ES VARĒTU BŪT VISS.
Nepārprotiet, šis saplūdums, šī Daudzmīlestība ar citiem “mežoņiem” nebija visu laiku, tas nebija spontāns savienojums – tieši otrādi, to ievadīja nedēļām, pat mēnešiem ilga gatavošanās. Viņi nepārprotami zināja, ka vienlīdz svarīgi ir būt gan savā ķermenī un garā, lai varētu iet individuālo savu dzīves ceļu, gan piedzīvot tos mirkļus, kad saproti, ka nošķirtība ir ilūzija.
Daudzmīlestība ir kaut kas līdz kam mums vēl jāaug un jāaug. To iespējams sasniegt, piedzīvojot dažādus transa stāvokļus – kopā dejojot līdz spēka izsīkumam, klausoties mūziku, citādāk lietojot apreibinošas vielas – to pašu vīnu vai tabaku, tikai šoreiz ne, lai izklaidētos, bet, lai mācītos ceremoniālā ietvarā. Viens dūms šajā ietvarā pārvēršas par atklāsmi un cieņa pret šo pārdzīvojumu neļauj kļūt alkatīgam un gribošam vēl un vēl.
Un es šeit nerunāju par to pseido-savienošanos un mīlestību, kas bieži valda dažādās virspusējās spirituālās praksēs, kad viens otru skauj un mīlas asinīm pieplūdušām acīm raugās citos, dziļi iekšā gribot ātrāk tikt projām (kaut nu man nebūtu taisnība). Es šeit runāju par fundamentālu, dziļu, dziļu, dziļu savienošanos. Es nerunāju arī par nekontrolētiem seksuāliem aktiem – arī tas ir rietumnieku aizspriedums, kas vismaz kaut kā cenšas skaidrot maģiski neizskaidrojamo – patiesībā publisks dzimumakts un mīlēšanās ir reta un izņēmuma tradīcija šādos ritos, raksturīga tikai dažām ciltīm vai atsevišķām kulta skolām. Seksuālā enerģija ir klātesoša, taču tā ir radošā enerģija, virzīta citu apziņas stāvokļu sasniegšanai.
Mums svētkos tik daudz kas ir atņemts un mēs paši sev tik daudz esam atņēmuši. Mēs neapzināti turpinām tradīcijas, kam būtu jāved pretī ekstāzei un Daudzmīlestībai, jo citādi nevaram – mēs aizmirstamies deju ritmos klubos, šņaucam tualetēs kokaīnu vai velkam vienu sliktas kvalitātes cigareti pēc otras, piedzeramies vājas kvalitātes alu un sasūcamies masām ražotu vīnu. Kopojamies, kā mākam, un cenšamies radīt sev svētkus, spiežoties kopā masu “tusiņos”. Tās ilgas mūsos vēl ir dzīvas, tikai aprobežotais loģiskais prāts ir izgriezis pašu galveno – garu. No mūsu kopā būšanām ir pazudusi griba piedzīvot garīgu izaugsmi, garīgu ekstāzi. Tā vietā mēs gribam vāļāties un vemt, kratīties un atlūzt, sadalīt uz diviem to mīlestību, ko iespējams piedzīvot un “uzkult” starp daudziem – starp grupām, tautām, nācijām. Sava vājuma dēļ mēs esam aizlieguši lietot augus, kas gadu tūkstošiem bijuši gara “atvērēji” un lolotāji – izskausta ir marihuāna, sēnes un daudzi citi augi – Skolotāji. Mūsu vājums – neizpratne, ka augi un citas apziņas atvēršanas tehnikas nav lietojamas ārpus ceremoniālā ietvara, ka to uzdevums ir iekustināt prātu un sirdi, lai tas pēc tam meklētu atbildes, ne – lai truli apreibinātos un degradētos. Mūsu vājums, nolaidība un intelektuālā lepnība ir atveduši mūs tajā stāvoklī, kurā esam – skumjās, aizliegtās ilgās pēc kopības, ko nav lemts piepildīt, neieaicinot atpakaļ ienākt Garu.
Un tomēr visvairāk mums trūkst vienkāršības un pazemības pieņemt, ka mēs esam abi – gan unikālais individuālais prāts un ķermenis, kas šeit ir atnācis “piepildīt” uzdevumu, kad kopējs, nebeidzams Visuma “raksts”, nebeidzami augošs koks, plūdums, greznums. Kopums.
Mums ļoti. Ļoti vajag aizvien vairāk nest atpakaļ Daudzmīlestību. Tai gatavoties, to lolot, radot svētkus, tos gaidot, aicinot, pinot vainagus, gatavojot maskas, mācoties dziesmas, sēžot dabā un klausoties, ko tā grib, kā tai vajag.
Tad, iespējams, kādu dienu atnāks svētki, kuros atkal dejos gari, kokos runās putni, cauri papardēm aizvīsies zalkšu ķēniņš ar zelta kroni galvā.
Un tu būsi noreibis un īsts VISS.
* paldies manai skolotājai Barbarai Ehrenreihai (Barbara Ehrenreich) par faktoloģisko materiālu.
Comments