Reizēm ir tā. Tu redzi sev priekšā vienu cilvēku. Viņš runā, smaida, kustās, bet tu neredzi dziļumu, tu neredzi to īpašo, savādāko, kas liktu tev teikt – jā, šis ir manējais.
Tu vispār pat nedomā, ka šis otrs varētu būt tavējais. Tu neredzi. Visbiežāk tu paej garām. Vai visu mūžu esi blakus, pat nenojaušot par dziļumu un iespējām.
Mēs lielākoties domājam, ka iepazīt cilvēku var, pavadot laiku intelektuālās sarunās, atrodot kopējus mērķus, saskaņojot, pieslīpējot sapņus. Arī es tā domāju.
Līdz kādu dienu satiku senu klasesbiedru, ar kuru NEKAD NEKAS nebija bijis. Pat domās.
Bija nakts, bija Jaungada nakts. Un piepeši mēs skūpstījāmies kā dulli. Un piepeši mēs mīlējāmies tā it kā robežas nepastāvētu, it kā robežu nebūtu. Pirms tam es redzēju glītu, nedaudz ārprātīgu, sirsnīgu draugu. Un te pēkšņi, ķermeņiem saskaroties, sadziedoties, es ieskatījos acīs. Acīs aiz acīm. Tajās acīs, kas atklājas, esot nenormāli, neikdienišķi, dziļi tuviem. Un es ieraudzīju citu viņu. Jaunu, tik jaunu.
Bez pieskāriena, bez lūpām, bez savītām kājām, bez orgasma, bez otra padušu smaržas, es nebūtu ieraudzījusi to dziļāko, to svēto, to garu, kas mīt aiz “personas” – virspuses. Ieiešana gara templī – ķermenī, man palīdzēja satikt to “citu”.
Lai vai ko tev teiktu sabiedrība, lai vai kā gribētu tev iemācīt ķermeņa “otršķirību”, atsķeltību no gara. Zini, ka otra cilvēka ķermenis ir baznīca, templis, kurā ieejot, kurā veicot rituālu – jā, mīlēšanās rituālu, tu satiec to “kas ir tur ārā”. Satiec lielo, nezināmo, sākumu, bezgalīgu mīlestību, gaismu.
Tā ir. Gars mīt templī. Gan tavā, gan otra miesas dievnamā.
Tikai kā zināt, kurā templī ieiet? Un kura durvis neatvērt?
Es domāju, jūtu, ka viss atkarīgs no ieiešanas mērķa.
Ja gribi apmierināt savu izsalkumu, slāpes, ieiet otrā un izdzert visu baznīcas vīnu, izgulēties visos altāra pēļos, izdedzināt sveces un notīties, tad neej. Tad gars būs paslēpies, ierāvies, aizklājies.
Ja gribi ieiet un satikt gaismu, kaut uz īsu brīdi. Nu, un, ja tikai vienu skaistu reizi. Ja gribi ieiet un atnest smaržīgas puķes un iedegt lustras. Tad ej. Un ej. Un ej. Līdz satiksi savu garu, savējo, īsto.
Kommentare