DVĒSELES IZAUGUMI
/
ININ NINI runa @ Mākslas muzejs RĪGAS BIRŽA / pirmā sajūta
/
“Tu liecies tik empātiska, sirsnīga būtne, kāpēc tev vajag tā izrādīties, kāpēc visas tās rotas un izskats?”.
Es esmu sieviete ar tetovējumu uz pieres, gaišiem drediem, puķēm un sarkanu kimono.
Te nu tas ir, te nu tas notiek atkal. Es ienāku telpā un jūtu savā vēderā un krūtīs, kā visapkārt sarosās viedokļi, skaudība, pretīgums, arogance, iedomība, atgrūšana, slēpta, gandrīz dzīvnieciska interese, vienaldzība un, jā, reizēm arī vienkārši tīrība, ziņkārība un mīlestība. Reizēm, bet ļoti reti.
Es ienāku telpā un Skolotājs man atkal saka: “Mana mīļā karaliene, es tevi redzu.”. Saka un es jūtu, kā man visapkārt saceļas šķēpi un parādās liekuļoti smaidi. Pirmo reizi tik izteikti tas notika manas skolotājas, rakstnieces Dr. Klarisas Pinkolas Estes meistarklasē, kur ienākot aptuveni simts cilvēku telpā, viņa pirmajā dienā norādīja uz mani ar pirkstu un teica: “Paskatieties uz viņu, lūk, ir karaliene.”. Un otrajā tāpat. Un trešajā tāpat, visapkārt plosoties visai iespējamajai emociju gammai. Un man kratot galvu un sakot, paldies, paldies, bet tā jau nav, es jau tikai tā, rotājos sava prieka dēļ. Šausmās gribot nolīst vistālākajā stūrī, uzlikt vispelēkāko lakatu un tomēr beigās, stāvot aci pret aci ar savu spoguļattēlu, nespējot noņemt ne zelta pūķi no savas pieres, ne novilkt rakstīto puķu kimono, jo tas ir kas vairāk par mani pašu. Līdz beidzot nometot šo kaunēšanos, šo ieaudzināto neticību, šo mākslīgo pazemību, šo ilūziju par ļauno ego, kas patiesībā nozīmē atteikšanos no atbildības par to, ka es sevī nesu Visumu. Atzīstot sevi.
“Tu izrādās esi tik empātiska, sirsnīga būtne, kāpēc tev vajag tā izrādīties, kāpēc visas tās rotas un izskats?”.
Agrāk es būtu sarāvusies trejdeviņos čokuros un pārdzīvojusi par to, ka mani mēra pēc kādām mērauklām, ka mani vērtē un skalda manu kopumu detaļās. Un tomēr tagad es varu atbildēt ar taisni izslietu muguru, ar mirdzošām, acīm, ar atbildību – jā, man vajag izrādīties.
Vēl vairāk – mans uzdevums ir izrādīties. Viss Visums izrādās, paskaties uz tām puķēm, sēnēm, zvaigznēm, acīm, kalniem, vulkāniem, tā taču ir viena vienīga izrādīšanās miljonu, miljardu gadu garumā sākot no zvaigznēm, to putekļiem, galaktikām un melnajiem caurumiem.
Manām kleitām, tetovējumiem, matiem, lai cik tev īpatnēji neliktos – tam nav nekāda sakara ar statusu, tā ir iekšēja vajadzība radīt, rotāties, svinēt šo eksistenci, līdz reibumam, baudot, vijoties, mirdzot. Katram ir sava tonalitāte, sava frekvence, kas viņam jāiznes uz āru. Ir tūkstošiem puķu, tūkstošiem augu, saulrietu, katrs no viņiem izdzīvo uz āru savu Visuma plūduma vilni. Man ir mans vilnis un tev ir tavējais – varbūt tu esi klusi spulgojoša pelēka migla virs jūras vai tieši otrādi raupjš, vienkāršs, spēcīgs akmens. Ne visiem ir jākliedz, ne visiem iekšā ir džungļi, ne visiem iekšā ir vulkāni, citi ir bezgalīgi, dziļi meži vai zeltaini tuksneši.
Tu man saki, ka es izrādos, jo salīdzini savu vilni ar manējo? Vai tu nevērtē savējo, vai tu apspied savējo, vai tu neizziedi sevi savā frekvencē? Ja esi piepildīts un saslēdzies ar stāstu, kas tev jāatrisina, jāizdzīvo uz šīs zemes, tu nevērtē citus, bet ar izbrīnu pēti un priecājies, cik dažādas var būt eksistences, veidoli, skaņdarbi, Visuma notis.
Man tas nāk uz āru šādi, es burtiski jūtu, kā manī mutuļo mana uguns, kad es redzu senas babiloniešu rotas, kad es aplieku latgaļu jostu, uzvelku senu japāņu kimono vai uzlieku rumāņu līgavas vainagu. Es jūtu ar kādu spēku, ar kādu pieskārienu, tiešo kontaktu ar Visumu, ar Lielo Sapņojumu, ir radītas šīs lietas. Cauri cilvēka rokām, cauri tā sapņiem atnākušas šajā realitātē. Tās uzvelkot, es jūtu, kā izrotāju sevi – Visuma templi, kā es izrādu cieņu un teju pirmatnēju bērna aizrautību par iespēju šeit būt. Tās dod man spēku, tās dod man sajūtu, ka es staigāju apkārt ar dzīvu radošumu, ar Visuma radošuma manifestāciju uz savām krūtīm, rokām, lūpām.
Jā, man vajag izrādīties, jo man vajag pildīt savu uzdevumu uz šīs zemes. Un, ja man nebūtu iespējas uzvilkt šo kuršu zalkša rotu un sasiet matus ar zelta lenti, es tāpat atrastu ziedus, lapas, zarus, zvēru kaulus un mūsdienu versijā plastmasas pudeļu korķīšus savā mežā un izrotātos, jo es gribu izrādīt uz āru to skaistumu, kas notiek manī. Tāpat kā to gadu tūkstošiem ir darījušas un aizvien vēl dara ciltis visās pasaules malās.
Manī nav nekādas nopietnas, vien pavisam cilvēcīga, ātri izplēnoša pieķeršanās šīm lietām, tās ir nepārtrauktas mandalas, ko es veidoju un nopūšu. Kroni man uzliek nevis sabiedrība, asinis vai ordeņi, bet gan manas pašas atļauja sev būt. Un man ir kronis, es apzinos, ka esmu Visums, es apzinos, ka esmu skaistums, es saredzu arī savus dubļus un puvuma vietas, es redzu savas ķermeņa kļūmes, sāpes un rētas, un tomēr es esmu Visums un mans uzdevums ir izdzīvot manu stāstu viskrāšņākajā iespējamā formā.
Un zini, kad es vislabprātāk uzvelku savu sarkano kimono, uzlieku savas skaistākās rotas? Naktīs mežos un džungļos, kad es augu ceremonijās kalpoju cilvēkiem, vācot viņu vēmekļus, slaukot sviedrus. Kad manas kailās kājas ir melnas un dubļainas un acis izraudātas no tā, ka redzu, ka cilvēki dziedinās un paliek tīri, īsti. Tad es uzvelku savu labāko tērpu, lai kalpotu. Kā pateicības un prieka zīmi par iespēju šeit būt. Man nav svarīgi, vai mani redz cilvēki un kā viņi tulko mani un manus dvēseles izaugumus, manus dredus, manus tetovējumus. Man ir svarīgi, kā par tiem dzied gari, augi, citas dvēseles.
Un, lūk, ko es tev teikšu.
Ja tu dzīvo tikai tad, kad spoguļojies citu acīs, ja tavu vērtību nosaka nevis tava iekšējā sajūsma un mutulis, bet gan statuss, ko tev piešķir citi, tad tā ir ļoti skumja, atkarīga dzīve, un ir pienācis laiks iztaisnot savu muguru un sākt būt. Būt īstam – ja tavs īstums ir askēze, esi īsts un nenosodi cita īstumu, kas vijas vai bļauj. Ja tavs patiesums ir zvaigžņots melnums, esi melns un nenosodi tos, kas spīd varavīkšņu gaismā. Un otrādi.
Ja tu netici tam, ka iespējama skaistuma manifestācija virzienā no iekšpuses uz ārpusi, ja redzi, ka cilvēki rotājas, smaržojas un dzied tāpēc, lai pievērstu uzmanību, nevis, lai svinētu šo dzīvi, saproti jel – tu neesi vienīgais. Mēs esam iemācīti, salauzti neticēt paši savam spēkam un skaistumam, lai mums aizvien varētu kabināt virsū jaunus un jaunus tēlus, lai mēs neuzdrošinātos būt baltie, krāšņie, zeltītie, īpašie zvirbuļi, individualitātes, īstie. Un nejauc to ar materiālismu, neiedrošinies. Neliec otra dvēseles uzplaukumu savā nosodījuma kastē.
Ja tu izdzīvo Visumu, nepārtraukti salīdzinot to ar citu izdzīvoto, tad tu vienkārši nedari savu darbu uz šīs zemes, tu tērē savu enerģiju un laiku, nogalinot savu paša spēku un krāšņumu un notrulinot, vājinot otra ceļu. Ir pienācis laiks iztaisnot savu muguru un būt.
Un ja tu sajuti, ka mani vārdi un stāsts tevi aizrauj, iekustina, tad es tavā priekšā paklanos un saku: “Es tevi redzu, mana Karaliene. Es tevi redzu, mans Karali”.
Jo tu esi tik netverami, bezgalīgi, neatkarīgi, pa savam, unikāli, pilnīgi skaists.
VISUMS.
Comments