Un tu izmīlē sevi. Esi viens savā telpā. Kā vienmēr. Vai negaidīti saņēmis dāvanā mirkli, kad neviens cits nav mājās. Vai pats esi kur projām, kaut kur šķietami nopietnos darījumos, bet patiesībā, dziļi sevī zinot, ka visnozīmīgākais šajā izrāvienā ir tas viens vakars pašam ar sevi, savu ķermeni viesnīcas numuriņā, baltos dvieļos un palagos, citādākā vidē, citādākā, atļaujošākā telpā. Kur tu vari sevi izdrāzt līdz sirds dziļumiem.
Tu izmīlē sevi un tas ir tavs dziļākais, senākais noslēpums. Varbūt pat šķietami kauns. Iespējams tu pat gudrās un kutinošās sarunās ar savējiem par seksu spēj atzīt, ka masturbē. Un tas jau ir liels notikums, pat, ja tas notiek ķiķinot un uzvelkoties uz vienas stīgas ar citiem, reizēm drosmīgākiem, trakulīgākiem vai vienkārši vienaldzīgākiem. Citreiz tu klusē un ļauj citiem izrunāties, jo nespēj atzīt publiski to slideno, maigo, riebīgi uzbudinošo, ko dari ar sevi klusumā. Bet tas, kā tu tajā brīdī, masturbējot, patiesībā jūties, paliek neaptverami, noslēpumaini tavs un ļoti sens, jo ietver visas tavas izziņas, sajūtas, šausmas, uzbudinājumus. Sākot jau no atrašanās savas mātes dzemdē, kad, viņai mīlējoties, tu sajuti tur ienākošo vīrieša garu, enerģiju, labu, sliktu, pretīgu, reibinošu. Un turpinoties cauri neskaitāmiem bērna, pusaudža, sievietes, vīrieša pētījumiem, pieskārieniem, vardarbībām, ekstāzēm.
Iespējams, tu, sevi mīlējot, dari kaut ko, kas uzbudina tikai tevi jau kopš mazām dienām, un tāds, liels, pieaudzis, tu aizvien turpini darīt tās pašas vienkāršās vai sarežģītās, pat dīvainas lietas ar savu ķermeni, kas tevi uzvelk, kas tev sniedz apmierinājumu, kas tevi atbrīvo. Iespējams, tu turpini redzēt vienus un tos pašus sapņus, vienas un tās pašas vīzijas, kas tev norauj jumtu un ieslēdz “turbo” pogu, kas liek te pavisam drīz beigt, tikai tā, kā tu vari beigt pats sevi, neviltoti, mežonīgi, bez atskaitēm. Un, iespējams, ka tu sevi cenzē, ja erotiskajā sapnī sāk ienākt kas pārāk nepieņemams, tev šķietami nepareizs. Tu esi viens telpā, tikai pats ar sevi, ar savu ķermeni, iekšā savā galvā un sirdī. Un tu tik un tā turpini sevi ierobežot, apgriezt – nē, šo es nedrīkstu redzēt, šis nav piedienīgi, tas ir grēks un, lūk, tas ir ļaunums. Tu esi viens, ar sevi un tomēr izrādās – tevī ir miljons balsis no pagātnes, mātes, tēvi, onkuļi, učenes, draugi, pirmie mīļākie, kuri tev reiz ir pateikuši pāris apcērtošus vārdus – par tavu izskatu, par tavu rīcību, pētot savu ķermeni, par to, kas ir labs un kas ir slikts. Tam visam pa virsu vēl tūkstošgadu reliģiju un sabiedrības vērtību skala, kas lielākoties ir veidota, lai pakļautu, ne pasargātu. Neviens tevi vairāk necenzē ārēji, bet viņi visi, visas tās kauna sajūtas, nosodījums un vārdi, viņi visi tevī sēž un aizrāda, ko tu drīksti sevī redzēt un ko nē.
Tas, kas notiek ar tevi šajos sevis izziņas procesos, laikā, kad tu pieskaries un izzini pats sevi, ir vispatiesākais stāsts par to, kas esi, kas ar tevi noticis un kas var notikt. Tā enerģija, kas tevī plosās šajos atklātajos brīžos, ir tavs patiesais spogulis, kas izgaismo visas rētas, visas bremzes un arīdzan visu tavu radošo potenciālu. Vispatiesākais spogulis. Arī tas, ka iepriekš rakstītais tev ir svešs un tu sevi nedrāz, ir tavs vispatiesākais spogulis – kaut kam, kas kādreiz tevī tika nocirsts, apklusināts, apbērts.
Ja tevī pietiek spēka satikties ar sevi pa īstam. Ja tu spēj atzīt, ka tevī ir daudz ievainojumu, sāpju, baiļu, nekad neaiztiktu un neattīstītu lietu un arī ārkārtīgi daudz radošuma, potenciāla. Ja tu spēj atzīt, ka tavs dzīves ceļš un uzdevums ir unikāls un tā dēļ ir vērts pa īstam iepazīties ar savas dzīves galveno varoni – sevi pašu.
Izmīlē sevi.
Un uzraksti uz papīra savu erotisko sapni, redzējumu, ainu, kas tevi uzbudina. Uztver to, kā īstu sapni – pilnu ar simboliem un vēstījumiem, kas mēģina pie tevis izlauzties un pateikt ko tev ļoti svarīgu.
Necenzē savi, tu tagad esi pieaudzis, tu drīksti rakstīt uz papīra – mans pimpis, mana peža, manas krūtis, mans dibens. Tu drīksti izrakstīt ārā to slēptāko, kas ar tevi tavā fantāzijā notiek.
Kad tas ir izrakstīts, pasēdi un padomā, kā tu jūties, kas ir visas tās sajūtas, kas nāk pie tevis, ieraugot šo sapni izklājušos šajā realitātē.
Tad pieraksti uz papīra katru darbības vārdu no šī sapņa un katru lietvārdu. Glāstīt, sūkāt, piecelties. Gulta, pātaga, rokas.
Un pretī katram no šiem vārdiem uzraksti pirmās asociācijas, pirmās sajūtas, atmiņas, kas tev nāk prātā par katru no tiem.
Tad izlasi vēlreiz cauri un skaties, vai tev prātā neuzpeld kāds skaidrojums, kāda atmiņa, kāda doma, kāds tulkojums – ko šis erotiskais redzējums par tevi stāsta.
Uzdod trīs jautājumus:
Šajā sapnī – kur ir mans spēks? Kas man sagādā baudu?
Kur ir mans vājums? Kur es redzu ko neattīstītu, ko noklusētu?
Ko šis sapnis par mani stāsta? Ko es patiesībā gribu? Kas es patiesībā esmu?
Necenzē sevi, nebaidies no sevis, ieraugi sevi, atzīsti sevi. Nekaunies no atbildēm un no tā, ja ieraugi sevi vāju, pārbijušos, vēl bērnu. Vai tieši otrādi, ja redzi sevi zvērīgu, netīru, vardarbīgu, pretīgu. To, kas ir nobijies tevī, to vajag samīļot. To, ka grib izlauzties, to vajag transformēt, padzirdīt ar ūdeni un ar kliedzienu ļaut tam iet. To, kas grib baudīt, tam vajag atļaut runāt, saredzot, kā to, patieso, var ienest, mīlējoties ar otru tagad vai nākotnē. Jo tur, otrā pusē, tavā mīlniekā ir tieši tāds pats veidojums, pilns uzbudinājuma, šķietamas, sabiedrības definētas perversijas, šķēršļu, aizliegumu, alku, ilgu. Viņš ir tāds pats kā tu, tas pats, kas tu, un tomēr unikāls savā spēkā un redzējumos. Kad tie abi, kad jūs abi sanāksiet kopā, palīdzot no tīrmateriāla, tīrās, jēlās enerģijas, kas klejo erotiskajos sapņos, radīt šo realitāti. Tad notiks sprādziens, tad notiks Īstenība.
Jā. Un atceries.
Pirms mīlēšanās ar sevi radi telpu, apvelc šai telpai apli, palūdz, lai visi Visuma vārti, visas atslēgas, visas pieejas tev ir atvērtas, jo tu nāc ar uguni, ar gaismu, ar savu visdziļāko seksuālo noslēpumu. Un palūdz, lai visi vārti ir slēgti Nevēlamajiem, tiem, kurus pievelk tavs milzīgais spēks, tavs radošais strāvojums, kas tur veļas tajā istabā, kad tu sevi izmīlē, tā no sirds dziļumiem, no astes kaula, no pēdām un mēles gala.
Esi templī, esi tajā vilnī un spied “turbo pogu”.
Comments