Vai tu zini, ka es tevi ļoti?
Mīlu.
Ne varavīksnēs un rasas lāsēs uz asiņainām vaniļas vēē rozēm, varbūt reizēm arī tā, bet no tiesas mīlu. Ne hipiju apskāvienos un pēkšņos uzplūdos pēc gongu skaņām, kad patiesībā sirds tā arī paliek vientuļa. Varbūt arī reizēm tā, bet patiešām – es tevi mīlu tā cieši, dziļi, dabīgi, vienkārši. Jā, mīlu vienkārši un vienkārši mīlu.
Es mīlu, kā es spoguļojos tevī, jo tāpēc mēs viens otram esam domāti, lai sevi pa īstam iztaustītu un ieraudzītu tā, kā to var tikai bezrobežu attiecībās, kad priekšā stāv viss skaistais un arī neglītais, šļurīgais. Es mīlu tavas kājas, tos muskuļus, kas tās kustina, vēnas, tavas tizlās un mirdzošās domas, tavas atraugas pēc ēšanas un to, kā tu atmet galvu, kad mīlējies. Visas tavas gļotas, tavu auru, tavus ataugušos nagus, tavu enerģiju, tavus puņķus, tavu humoru, tavus niķus, tavu apgaismību, tavu melnumu, tavu gaišumu.
Es tevi mīlu par to, kā tu tur baksties, nespēdams izgaismot svarīgāko, netikdams līdz jēgai, mīlu, kā tu rāpo pa savu ceļu, brīžiem piecelies tāds stalts, varošs un apgaismots un tad atkal iebamsties neziņā, neprasmē, tukšumā, stulbumā, sāpēs. Un arī ne par ko nemīlu, arī tad, kad neko neesi pelnījis, kad vienkārši esi.
Es tevi mīlu par to, kā tu sēdi un tevī iekšā ir tas viens staltais, zinošais un otrs ložņa, kas vilina padoties, čīkstēt, ņuņņāt. Par to, kā tavs ķermenis, dvēsele, sirds nojauš, par ko tai jāizaug, kas ir tava labākā iespējamā versija. Kā puķe, kura nemaldīgi zin, ka tai šoreiz ir jābūt tieši samtenei. Vai pujenei. Vai viršiem. Un ieaug pati savā viskrāšņākajā formā. Pa ceļam to apdriskā kukaiņi, apčurā suņi, lauž vējš, bet viņai “pofig”, jo ir jāizaug par labāko sevi.
Es tevi mīlu par to, ka dziļi iekšienē, dziļumos tu lieliski zini, kas esi, kas tev šeit jādara, taču pa ceļam esi visu aizmirsis un tagad izbolītām acīm mēģini atcerēties. Kā tu nemitīgi mirsti savās pārliecībās un atkal celies augšup, jo tas ir vienīgais veids, kā patiešām dzīvot. Kā tu griezies savas galvas un domu atkārtojumos, kā iestrēgsti, kā mēģini sevi piemānīt, nozombēt, sev iestāstīt, sevi nomotivēt, kad skaidri zini, ka iekšā sirds reizēm klusi, reizēm fiziski sāpīgi kliedz ko citu.
Es tevi mīlu tad, kad tu skaties uz savām ciskām un tev riebjas, kad tu paņem spogulīti un pirmo reizi paskaties uz savu vagīnu un tev ir pretīgi, kad tu vēro citu, kuram uz kauliem ir uzaudzēti muskuļi un tev dziļi skauž. Kad tev riebjas un skauž, jo ātrāk, ātrāk gribas izaugt par sevi, bet priekšā vēl ir garš augšanas ceļš. Un tie citi ar savu kaut ko krīt acīs, kaut tu jau sevī kod, ka ne sūda par viņu ceļu un mokām nezini. Un, ka tas viss – nu, tā, uz āru redzamais.
Es tevi mīlu, kad tu vienatnē ieskaties spogulī acīs un piemiedz sev ar aci, jo, kamēr apkārt nav citu vērtējumu, tavi dziļumi aiz melnajām zīlītēm tev apliecina – tu esi viss, viss.
Redzi, tu celies, tu ņemies, tu ej uz priekšu, tu audz. Tev tā gribas būt un notikt, ka pa ceļam tu sāc grābt augšanas instrukcijas un lej ķimikālijas – pseidomācības par to, kādas ir pareizas un īstas attiecības, kādiem ir jābūt cilvēkiem pēc izmēra statusa, lai attiecības notiktu, lai tu pats notiktu. Tu velcies līdzi lētiem paziņojumiem, izkašātām patiesībām, lai gan skaidri zini, ka visu paveikt var tikai, nemitīgi klausoties savā iekšējā augšanas stāstā, tajā klusajā programmā, kas tevi ved un ved tālāk, lai tu beigās uzdīgtu par to samteni vai auzu. Un noblieztu ar skaistumu pats sevi un citus.
Es tevi mīlu par to, ka tu neļaujies pats sevi apčakarēt, ka tu visu laiku atgriezies pie kodola un mēģini, mēģini, mēģini klausīties iekšienē, skatīties tajās bildēs, ko tev rāda sapņos, sapņojumos, sajūtās.
Es tevi mīlu par to, ka tu mani meklē, jā.
Es tevi mīlu par to, ka tu audz. Tikai tas, tikai tas taču ir mums abiem ir interesanti, kam jābūt interesanti. Mani neinteresē stīvais, mani neinteresē perfektais, tikai audz, augam.
Es esmu tu, arī to tu zini.
Es tevi mīlu vienkārši un vienkārši mīlu.
Ļoti, Visums
Comments