Ir kāda nakts, kad piepildās vēlēšanās. Kāda simboliska nakts, kas burtiski izrauj uz āru senas, dziļas, dziļas zināšanas, zināšanu, apziņu. Aizrauj mūs līdz pašai saknei, iekšā tumsā, dziļākajā, kas vien var būt.
Šī nakts ir tuvu.
Ir kāda nakts, kad tev jānopin rožu vainags, par spīti ērkšķiem, par spīti asumam, jāliek tas galvā un jāskrien pāri, cauri auglīgiem laukiem, jāieguļas mirdzošā rasā. Jo tad piepildās vēlēšanās.
Šī nakts nāk.
Ir kāda nakts, kad paparde, zaļā, samtainā paparde zied zelta ziediem. Kas viņu redz ziedot, tas var izteikt vēlēšanos, kas piepildīsies.
Nakts, kuru kādas senas, mazas tautas mutes, sirdis un ķermeņi nav aizmirsuši.
Saulgrieži, Saules grieži*. Visgarākā diena un visīsākā nakts. Diennakts, kad mēs svinam dabu visā tās būtībā, savienojamies ar to, kļūstam par radītājiem. Saules bagātākajā diennaktī, esot kaili, vārtoties rasā, izdziedot dvēseli dziesmās un skaitot vārdus, kuru nozīmi vairs neatceramies, bet vienkārši zinām – tie savieno mūs ar avotu, ar būtību. Un šī būtība pārsteidz. Tā ir ziemeļu tantra, visdziļākā apjausma par radošā spēka, seksualitātes savienību ar Visumu.
Ja grib visu zināt, kas pasaulē notiek, Jāņu naktī jāsargā papardes zieds. Kad tas pusnaktī uzzied, tas jānorauj, ar nazi jāiegriež rokā un rētā jāieliek zieds, pēc kam vaina jāaizdziedē; tad visu mūžu zinās, kas pasaulē notiek.
Ja grib zināt visu lietu kārtību, Jāņu naktī, visziedošākajā brīdī, jāmīlējas. Vīrietim, arājam, bitei jāmīl sievietes, puķes, ķermenis. Jālolo, jāuzziedina. Esot turpat dabā, mežā, biezoknī, sūnās un papardēs, pasaules sākumu sākumos. Jāmīl ar visu savu esību, ar ķermeni, pirkstgaliem, ar sirdi, ar dvēseles dziļākajiem nostūriem. Jāskūpsta, jāpaijā ikkatrs viņas miesas gabaliņš, īpaši apakšējās lūpas un maigais klitors – papardes zieds. Jāļauj sievietei, sākumu sākumam pieredzēt gaismu, orgasmu. Jo tas ir zelts, gaisma, Visuma sprādziens, radīšana, kurā piepildās vēlēšanās. Senie cilvēki to allaž pauduši savās dziesmās, ziemeļos un dienvidos, rietumos un austrumos. Orgasms ir radīšanas brīdis, kad atkal un atkal top pasaule.
Ja grib apjaust Visumu, jāizjūt šī zelta gaisma ar visu savu miesu, atdodot daļu sevis. Sievietei savu mitrumu un vīrietim savu sēklu. Un paturot uzplaukuma brīdi sevī, ierakstot to sava ķermeņa atmiņā, prātā, dvēselē.
Tie, kuri šo pieredzējuši, visu mūžu zinās, kas pasaulē patiešām notiek. Tie saredzēs svētuma klātbūtni it visā, tas saredzēs dziļāk, zem kultūras uzliktajiem blokiem, zem acīmredzamā, zem stereotipiem un maldiem, zem taustāmā. Tie savienosies ar Visumu.
Jāņa naktī zied paparde ar krāšņiem ziediem. Kas iegūst papardes ziedu, tas ir laimīgs, jo tam piepildās viss, ko viņš vēlas – saka sens latviešu ticējums.
Un šī nakts ir klāt.
Vai gribi?
*
Ziemeļu zemē Latvijā Saulgriežus jeb Līgo Nakti un Jāņu Dienu svin 23. un 24. jūnijā. Astroloģiskie Saulgrieži ir 21. jūnijā, tapēc seno tradīciju zinātāji svin šo dziļo brīdi tieši Saulgriežos un turpina līgot kopā ar citiem arī turpmākajās svētku dienās, kad visapkārt mirdz ugunskuri, smaržo meijas, ko nes mājās un izrotā istabu stūrus, kalmes, kuras izkaisa pa grīdu. Cilvēki lasa trejdeviņas zāles zaļākajās pļavās un pin vainagus – meitenes no margarietiņām, rudzupuķēm, rozēm un visa cita, kas smaržo. Puiši no ozolkoka zariem. Visapkārt ļaudis dzied senas dziesmas un dejo senas dejas.
Comments