Tev ir stāstīts, ka bērni rodas, peni paberzējot gana tuvu vagīnai, ejakulējot un viena no miljons rezultātā olšūnai savienojoties ar spermotozoīdu.
Un tu tam tici.
Kā būtu, ja es tev pastāstītu, ka bērnus ieņem, pieskaroties pareizajiem akmeņiem, sēžot zem milzu riekstkokiem un ābelēm, lienot tumšās, miklās alās zem klinšu ūdenskritumiem, guļot puķu pļavās un kailām kājām apstājoties zaļās meža sūnās vai paparžu klajumā? Kā būtu, ja es tev pastāstītu, ka bērni rodas, uzdīgst šajā realitātē, mātei dziedot dziesmu mēnesnīcā un aicinot dzīvību ienākt sevī? Apēdot zelta ābolu sulīga augļu dārza vidū, paša saullēkta malā? Tēvam uzkāpjot svētā kalna galā un paceļot rokas pret sauli un vētru, un lietu?
Un tikai tad, pēc tam, miesas mīlējas, lai bērns sāktu augt šeit, šajā pusē.
Vairāk kā divus tūkstošus gadu mūsu pasaulē valda uzskats, ka šīs zemes lietas ir izveidotas, izkaltas no smiltīm, akmens, māla, spermas un asinīm. Šo gadu tūkstošu dievs izveidoja savu pirmo cilvēku no putekļiem un mālainas zemes. Un tieši tāpat mēs turpinām radīt nākamos cilvēkus – savus bērnus – no spermas un olšūnām, no šūnu pikučiem. Pa virsu tam ir sakrauta ortodoksālās zinātnes pārliecība, ka mēs visi esam tikai bezmērķīga enerģijas plūsma, bezapziņas libido, ka mūsu eksistenci šajā pasaulē nosaka tikai nejaušu sakritību virkne. Mēs esam kaut kā veidojums, kam nav pat jēgas.
Taču kaut kur Austrālijas vidienē aborigēni, aizvien vēl dzīvojot savā Sapņu laikā, zin, ka bērnu dvēseles sēž zem ēnainiem akāciju kokiem, ēd akāciju mizu un ziedus un dzer rīta rasu, gaidīdamas, kad garām slīdēs viņu mamma un viņi varēs iesēkloties viņas dzemdē. Kaut kur Dienvidamerikā, seno acteku pēcteči aizvien vēl stāsta leģendu par Coatlicue vai Viņu Čūskas Svārkos, kura reiz lūgšanas laikā sev apkārt ieraudzījusi izbirušas putnu spārnu spalvas, nolēmusi tās saglabāt un ielikusi savā klēpī, kur tās viņu apaugļojušas, radot dievu Huitzilopochtli. Dziļi ziemeļu mežos sievas nes ziedojumus staltiem ozoliem – maizes riku un alu ar deviņām zālītēm, lai ziņotu meža gariem, ka līgavas klēpis ir atvērts. Kaut kur Venēcijas dievnamā ģimenes galva – skaista sirma sieviete, noliek savu lūgšanu sveci Jaunavai Marijai, kas savu dēlu ieņēmusi no Svētā Gara. Citi dievi un varoņi radušies, jaunavām norijot smaragdus, redzot gaišas būtnes, garus, kas viņās radījuši dzīvību vēl pirms tās iepazinušas, kā ir mīlēties ar šo miesu, šajā laikā.
Mēs esam iemācījušies šos stāstus neņemt vērā, jo daudzi no tiem sāp, daudzi no tiem, apauguši ar reliģisko un sistēmas dogmu, ir nodarījuši daudz posta šajā pasaulē. Daudzi no šiem nostāstiem mūs biedē, jo rada mītus un pārpratumus par kontracepciju, slimībām un mīlēšanos. Taču atšķirība starp mums un ieziemiešiem ir liela – viņi zin un saprot, kā tīri mehāniski rodas miesa. Taču līdztekus viņi arī apjauš, kā šajā pasaulē ienāk dvēsele. Un tas piešķir seniem mītiem un pasakām citu lomu, kas nevis maldina, bet spēcina ikvienu sievieti un vīrieti.
Un tu to zini un jūti.
Brīžos, kad tu esi mežos, pie trakojošas jūras, augstu kalnos, kad tu ieklausies vējos un vēru, kā sprakšķ uguns vai kā vulkānā veļas lava, kad ienirsti dziļi tumšā meža ezerā vai stāvi basām kājā nakts melnā pļavā un veries zvaigžņu debesīs. Tad tu zini, ka visiem šiem senajiem ļaudīm ir taisnība. Ka tu esi bijis šeit jau sen, pirms laiku laikiem un šī miesa, šī reize ir tikai viena no daudzām, daudzām eksistencēm nebeidzamā laikā. Tevi iekšā aizrauj un iekustina senas ilgas pēc bijušā un pēc nākotnē notiekošā, tu jūti, kā tevī iekustas bezlaiks, ka esi tu pats. Un tu zini, ka tā ir patiesība, tu esi bijis šeit sen pirms tavi vecāki izveidoja tavu ķermeni.
Tev ir stāstīts, ka tevi veido tavu ģenētiski mantoto iezīmju kopums, sajaukts ar haotiski audzināšanas, vides, ietekmju miksli. Un tomēr tu iekšā jūti, ka esi dimants, smaragds, nebeidzamo skaists Viss, kaut kas ārpus un vairāk. Ka esi izvēlējies savus vecākus, jo tev šajā mirklī šeit un tagad ir kāds uzdevums darāms, kāda spēle spēlējama, kāds stāsts izdzīvojams.
Un kaut kur dziļi, dziļi sevī tu zini.
Ka katru reizi, kad divi mīlējas, viņi veic aicināšanas, godināšanas, gaidīšanas rituālu. Viņi var mīlēties tik skaisti, cik vien iespējams, tik svēti, ugunīgi, dulli, maigi, cik vien spēj, ne tikai tāpēc, ka tas sniedz pavisam cita līmeņa baudu. Viņi var mīlēties un aicināt lietām uzdīgt šajā realititātē, idejām atnākt, ilgām piepildīties, rasties bērniem, rasties projektiem, rasties notikumiem. Tas ir brīdis, kad apkārt tiek radīta svēta telpa kā templī, kā baznīcā, ar iedegtām svecēm un smaržām, ar mūziku un klusām bungām, ar skaisti šūtiem palagiem un ziediem, ar maģiskiem, dziļiem pieskārieniem, ar rituāla deju, ķermeņiem kustoties vienam otrā lēnāk un ātrāk.
Tu zini, ka mīlēšanās ir aicinājums tam, kas plūst Visuma neticami skaistajā plūdumā, ārpus šī mirkļa realitātes, aicinājums tam uzplaukt, ienākt šeit un tagad. Mīlēšanās gaismas rezultātā var uzplaukt kas jauns – jā, arī bērns, kura dziesmu māte ir dzirdējusi, sēžot zem lielas liepas lauka vidū.
Un tu zini arī to, ka mīlēšanās ir iekāres radīts kustību kopums, kura laikā krāns berzējas pežā, radīdams patīkamas sajūtas un vīrietim beidzot, no viņa izveļas spīvs šķidrums ar kustīgiem elementiem, kas viens otru apsteigdami kustina astes pretī lielai, pilnīgai olšūnai, ko vienam bezsakarīgā sakarībā izdodas apaugļot un sāk veidoties bērns.
Tu zini, ka ir šīs abas patiesības – un tieši tur slēpjas dabas brīnums, spēle, interesantums, svētums, skaistums, paradokss, mistika.
Svētais vijas kopā ar miesisko, iekāre ar svētumu, dvēsele ar sievietes un vīrieša šķidrumiem.
Nenošķil nevienu no tiem, kā tas ir darīts šajā pasaulē tik ilgi.
Nenošķil.
Comments