VĪRIŠĶĀ INICIĀCIJA / Šoreiz es gribu lūgt tev ļoti daudz.
Es no sirds gribu lūgt tev izlasīt no sākuma līdz beigām kādu pasaku. Izlasīt gan ar ārējo dzirdi un prātu, gan ar iekšējo dzirdi un ķermeņa un dvēseles sajūtām. Es apzinos, ka rietumnieka nepacietīgajam, izlepušajam prātam lasīt pasaku, kurā nav iedalīti desmit baušļi, “kā būt īstam” vai “kā iegūt”, ir teju neiespējams uzdevums. Un tomēr – ja nu izdodas?
Ja nu izdodas kopā atkodēt pasaku, kurā notverts un cauri laikiem saglabāts vēstījums par vīrišķības būtību – gan vīriešos, gan sievietēs? Un, ja nu izdodas izprast to procesu, kādā dzimst īsta vīrišķība, īsts tās spēks?
Varētu būt, ka tad tu kļūsti tieši tik spēcīgs, cik tev paredzēts būt. Varētu būt, ka tādējādi uz laiku laikiem stiprini savu ģimeni, savu namu, savu cilti, savu zemi, savu Visumu.
No sirds – izlasi. / LĀČUVĪRS
Dzīvoja kāds jauns puisis, kas labprātīgi aizgāja zaldātos, karoja dūšīgi un vienmēr bija pirmais tur, kur lodes sīca. Kamēr viņš karoja, viss gāja labi, bet tad noslēdza mieru, zaldātu atlaida mājās, un viņa virsnieks sacīja, ka šis varot doties, uz kuru pusi gribot. Vecāki tikmēr bija nomiruši, pajumtes vairs nebija, tāpēc zaldāts lūdza savus brāļus, lai tie dod patvērumu, kamēr atkal uznākšot karš. Taču brāļiem bija cieta sirds, un tie atbildēja:
– Kur mēs tevi liksim? Saimniecībā tu mums neesi vajadzīgs, lūko tikt pats ar sevi galā.
Zaldātam vairāk mantas nebija kā bise, viņš pakāra to kaklā un gāja, kur acis rāda. Viņš ieklīda lielos mežos, – kur tikai skatās, koki vien. Tad viņš, pagalam noskumis, apsēdās un sāka pārdomāt savu likteni. “Naudas man nav,” viņš domāja, “cita nekā nemāku kā tikai karot, miera laikā nevienam neesmu vajadzīgs, – skaidrs, ka man būs jānomirst badā.” Te viņš izdzirdēja kokus nošalcam un atskatījies ieraudzīja svešu vīru zaļos svārkos, tīri staltu no skata, bet ar neglītu zirga kāju.
– Es jau zinu, kā tev trūkst, – vīrs sacīja. – Došu tev naudas un mantas, cik spēsi panest, bet vispirms man jāpārbauda, vai tev dūšas netrūkst, jo es negribu mest savu naudu zemē.
– Karavīrs un bailes kopā nesader, – zaldāts atbildēja, – tu vari mani pārbaudīt, ja gribi.
– Labi, – svešais saka, – atskaties!
Zaldāts apgriežas un redz milzīgu lāci, kas nāk rūkdams viņam virsū.
– Oho! – viņš iesaucas. – Es tev tūdaļ pakutināšu degunu, tad tev pāries prieks uz rūkšanu.
Viņš pacēla bisi un iešāva lācim taisni degunā. Lācis sabruka un vairs nekustējās.
– Dūšas, redzams, tev netrūkst, – svešais sacīja, – bet man ir vēl kāds noteikums, kas tev jāizpilda.
– Ja vien dvēsele paliek manā ziņā, tad par citu man nav bēdas, – atbildēja zaldāts, kurš gluži labi saprata, ar ko tam darīšana.
– Par to tev pašam jābūt nomodā, – zaļsvārcis sacīja. – Septiņus gadus tu nedrīksti mazgāties, sukāt bārdu un matus, griezt nagus un skaitīt tēvreizi. Es tev došu svārkus un mēteli, tos tu valkāsi. Ja šais septiņos gados tu nomirsi, tad tava dvēsele piederēs man, bet, ja paliksi dzīvs, būsi brīvs un bagāts visu mūžu.
Zaldāts iedomāja savu lielo postu un to, ka ar nāvi jau nezin cik reižu nācies sastapties, nolēma arī šoreiz izmēģināt laimi un piekrita. Velns novilka zaļos svārkus, pasniedza zaldātam un teica:
– Kad tie tev būs mugurā un bāzīsi roku kabatā, tad vienmēr izvilksi pilnu sauju naudas.
Tad viņš novilka lācim ādu un pasniedza zaldātam:
– Tā tev būs mēteļa un segas vietā; citādā guļvietā tu nedrīksti gulēt. Pēc šī apģērba tevi sauks par Lāčuvīru.
To teicis, velns nozuda.
Zaldāts apvilka svārkus, iebāza roku kabatā – jā, velns bija savu vārdu turējis. Viņš uzmeta plecos lāčādu un labā omā gāja tālāk, nelaizdams garām nekā tāda, kas sagādā prieku pašam un liek naudai putēt. Pirmajā gadā dzīve vēl bija ciešama, taču jau otrajā viņš izskatījās pēc briesmoņa. Mati līda acīs, bārda savēlās kā kodaļa, nagi izauga kā putnam, seja kļuva tik netīra, ka tur varētu zirņus sēt. Kas viņu ieraudzīja, tas bēga pa gabalu, bet, tā kā viņš pastāvīgi palīdzēja trūcīgajiem, lai tie lūgtu par viņu dievu, ka viņš nenomirst šajos septiņos gados, tad pajumti vienmēr atrada. Ceturtajā gadā viņš iegriezās kādā viesnīcā. Viesnīcnieks negribēja viņu nemaz uzņemt un pat nelaida pārgulēt zirgu stallī, lai zirgi nesabītos. Taču, kad Lāčuvīrs iebāza roku kabatā un izvilka pilnu riekšavu dukatu, viesnīcniekam sirds atkusa, un viņš ielaida Lāčuvīru mazā istabiņā piebūvē, tikai piekodināja, lai nerādoties nevienam acīs, citādi paklīdīšot slikta slava par šā viesnīcu.
Kad Lāčuvīrs vakarā sēdēja, ilgodamies no visas sirds, kaut septiņi gadi būtu pagājuši, viņš izdzirdēja blakus istabā skaļas vaimanas. Sirds viņam bija līdzcietīga, viņš atvēra durvis un ieraudzīja vecu vīru izmisumā raudam un lauzām rokas. Lāčuvīrs tuvojās nelaimīgajam, bet tas pietrūkās kājās un gribēja bēgt projām. Beidzot, izdzirdējis cilvēka balsi, viņš attapās, un Lāčuvīram izdevās ar laipnu valodu piedabūt viņu atklāt savu bēdu cēloni. Vecais pastāstīja, ka esot pazaudējis visu savu mantu un nu viņam un tā meitām jāmirst badā, jo viņš esot tik nabags, ka nespējot samaksāt viesnīcniekam, un tikšot ielikts cietumā.
– Ja tik vien tās nelaimes, tad varu jums līdzēt, – Lāčuvīrs sacīja, – naudas man diezgan. – Viņš pasauca viesnīcnieku, samaksāja vecā parādus un vēl iebāza nelaimīgajam kabatā pilnu maku ar zeltu. Kad nu vecais saprata, ka ticis vaļā no visām likstām, tad nezināja, kā glābējam pateikties.
– Nāc man līdzi, – viņš aicināja, – man ir trīs brīnum skaistas meitas, izraugies vienu par sievu. Kad tās zinās, ko tu manā labā esi darījis, tad neliegs savu piekrišanu. Tu gan izskaties diezgan ērmīgs, bet viņas jau pratīs savest tevi kārtībā.
Lāčuvīram tas bija pa prātam, un viņš gāja līdzi. Kad vecākā meita viņu ieraudzīja, tā iekliedzās un bailēs izbēga no istabas. Vidējā gan palika, noskatīja viņu no galvas līdz kājām un sacīja:
– Kā lai ņemu tādu par vīru, kas zaudējis cilvēka izskatu? Man tad labāk patīk tas noskūtais lācis, ko te reiz vadāja apkārt un kas sevi sauca par cilvēku: tam vismaz bija huzaru mētelis un balti cimdi rokās. Bijis viņš tikai neglīts vien, tad es vēl varētu pie viņa pierast.
Bet jaunākā meita sacīja:
– Mīļais tēt, tam jābūt krietnam cilvēkam, kas izglābis jūs no posta. Ja jūs viņam par to esat solījis sievu, tad vārds ir jātur.
Žēl, ka Lāčuvīra seju sedza netīrumi un mati, citādi varētu redzēt, cik priecīgs viņš kļuva. Viņš novilka gredzenu no pirksta, pārlauza, pasniedza līgavai vienu pusi un sev paturēja otru. Līgavas gredzena daļai viņš uzrakstīja savu vārdu, savējai – līgavas vārdu un lūdza viņu gredzenu labi glabāt. Atvadīdamies viņš vēl teica:
– Man jāklejo apkārt vēl trīs gadi, un, ja es neatgriezīšos, tad tu esi brīva, jo tad es būšu miris. Taču lūdz dievu, lai viņš man saglabā dzīvību.
Nabaga līgava ietērpās sērās, un, domājot par savu līgavaini, tai vienmēr asaras saskrēja acīs. No savām māsām viņa dzirdēja vienīgi zaimus un izsmieklu.
– Uzmanies, kad sniegsi viņam roku, – zobojās vecākā, – viņš iesitīs tev ar ķepu.
– Piesargies, lāči ir kāri uz saldumiem, – ņirgājās vidējā. – Ja tu viņam iepatiksies, viņš tevi aprīs.
– Tev būs viss jādara pēc viņa prāta, – vecākā turpināja, – citādi viņš sāks rūkt.
– Tās gan būs jautras kāzas! – smējās vidējā. – Lāči jau lieli meistari uz dejošanu.
Līgava cieta klusu un neļāvās neko iestāstīt. Tikmēr Lāčuvīrs klejoja pa pasauli, darīja labu, kur vien varēja, un bagātīgi apdāvināja trūcīgos. Beidzot, kad pienāca pēdējā diena, viņš iznāca no meža un apsēdās koku ēnā. Drīz vien nošalca vējš, velns nostājās viņa priekšā, sapīcis nometa viņam tā vecos svārkus un paķēra savējos.
– Tas vēl nav viss, – Lāčuvīrs sacīja, – tev vajag mani nomazgāt un apkopt.
Un velnam, vai nu tas gribēja, vai ne, vajadzēja atnest ūdeni, nomazgāt Lāčuvīru, apgriezt viņam matus, bārdu un nagus. Nu viņš izskatījās kā brašs karavīrs un vēl skaistāks nekā agrāk.
Beidzot par laimi Lāčuvīrs bija brīvs. Viņš devās uz pilsētu, nopirka lepnus samta svārkus, iesēdās karietē ar četriem sirmjiem un brauca pie savas līgavas. Neviens viņu nepazina, līgavas tēvs noturēja viņu par slavenu virsnieku un ieveda istabā, kur sēdēja visas trīs meitas. Svešinieku nosēdināja starp abām vecākajām; tās lēja viņam vīnu, mieloja ar labākajiem kumosiem un domāja, ka tik skaista vīra neesot vēl redzējušas. Līgava sēdēja otrpus galda melnās drēbēs, nepacēla acu un nerunāja ne vārda. Kad viņš beidzot vaicāja tēvam, vai tas neesot ar mieru dot viņam kādu meitu par sievu, abas vecākās tūliņ uzlēca kājās un ieskrēja savās istabās uzvilkt pašas labākās drēbes, jo katra bija pārliecināta, ka esot svešinieka izraudzītā. Tiklīdz svešais palika viens ar jaunāko meitu, viņš iemeta savu gredzena pusi kausā ar vīnu un pasniedza viņai pāri galdam. Viņa izdzēra vīnu, ieraudzīja kausa dibenā gredzenu, un sirds viņai gavilēt gavilēja. Paņēmusi otru gredzena pusi, ko nēsāja pie kaklarotas, viņa pielika pirmajai klāt, un izrādījās, ka abas pilnīgi sakrīt.
Tad viņš sacīja:
– Esmu tavs saderētais līgavainis, ko redzēji kā Lāčuvīru, bet nu esmu atguvis savu cilvēka izskatu un atkal tīrs.
Viņš apskāva līgavu un noskūpstīja to. Tikmēr iesteidzās abas vecākās māsas, krāšņi saposušās un izrotājušās, bet, ieraudzījušas, ka skaistais svešinieks ticis jaunākajai māsai, un izdzirdējušas, ka tas ir tas pats Lāčuvīrs, lielās dusmās un niknumā izskrēja no istabas: viena ielēca akā, otra pakārās kokā. Vakarā kāds pieklauvēja pie durvīm; līgavainis atvēra tās un ieraudzīja velnu zaļajos svārkos, kurš sacīja:
– Redzi nu, tagad es dabūju divas dvēseles tavas vienas vietā! /
Šķetini, kā šo pasaku gribi, es virpināšu pa savam.
Šī pasaka šķiet ātri nolasāma un saprotama – labu darīsi, tālu tiksi. Un tomēr tā slēpj fundamentālu vīrišķības kodu, kas gadu simteņiem mūsu civilizācijā klibo un zvalstās.
Sieviešu iniciācija izsenis nozīmējusi viņu spēka izcelšanu, viņu slavināšanu, godināšanu, lološanu. Vīriešu iniciācija turpretī visbiežāk ir bijis stāsts par pilnīgas kontroles zaudēšanu, pat pazemojumu un bezpalīdzību. Sava ego un ārišķības zaudēšanu kā lielāka vārdā. Ikvienam no mums ir jāpiedzīvo abi.
Es nezinu, vai tu jau esi gājis Lāčuvīra ceļu. Un nav svarīgi, vai esi sievietes vai vīrieša ādā. Es nezinu, vai esi kā karavīrs bijis acīgs un veikls un uztrenējis savus talantus un prasmes, lai kādu dienu atklātu, ka tikai ar tām neesi nevienam vajadzīgs. Es nezinu, vai esi jau saticis savos dvēseles meža dziļumos Spēku, kurš nav ne labs, ne slikts – vienkārši ir un piedāvā tev nebeidzamus, bezgalīgus resursus – tev atliek vien iebāzt ķešā roku un izvilkt ārā visu, kas tavā ceļā nepieciešams. Taču šim Spēkam (štrunts, ka še to dēvē par velnu, šī pasaka saglabājusi daudz senākus pirmskristietisma rakstus, kur Labs un Ļauns vēl nebija pretnostatīti) ir noteikumi – ja gribi saņemt nebeidzamu piekļuvi augšanai, sapņu īstenošanai, dzīvei, tev jāiemācās trīs svarīgas lietas.
Trīs lietas, kas veido īstu vīrišķību.
Pirmkārt, lai cik prasmīgs, spēcīgs, veikls un lielisks tu nebūtu, tev jāspēj nošķirt sevi no savas personas, no sava tēla, tev uz brīdi jāiemācās atteikties no savas ārienes, no saviem panākumiem, no savas vēstures, no visa, kas šķietami esi. Jāuzvelk smirdoša lāčāda un jābūt šeit tikai ar saviem darbiem, ar kalpošanu citiem, ar dalīšanos, došanu. Jābūt zem savas ādas.
Otrkārt, tev jātic sev un tam, ka spēsi tikt ar šo dzīvi galā, ka neesi pazudis tad, ja tev atņem tavu ārieni, tavu tēlu, pazemo tavu ego. Tev jātic, ka šis ir ceļš, ceļojums ar mērķi – uzdevumu ko saprast, aptvert, izzināt. Izturēt tev var palīdzēt divas lietas – cerība, kas tevi gaida un tev tic. Pasakā tā ir trešā māsa, saderētā līgava. Tev jāprot atrast dziļi savējie, kuri no tiesas mīl tevi, nevērtējot, tikai redzot tavus darbus. Tev jāiemācās viņiem uzticēties un zināt, ka drīksti paļauties, ka tev ir atļauts. Viņi lūgs par tavu dvēseli.
Treškārt, tev jāiemācās, ka enerģija, kas caur tevi nāk, ir domāta došanai, radīšanai, ne stindzināšanai, aprakšanai, skaušanai, savas mantas, slavas, pašapziņas vairošanai. Tev jāspēj just laime vienkāršībā, jāzina, uz ko esi spējīgs, bet jāspēj arī būt bez tā. Tā tu aptversi, ko nozīmē būt pamatam, mieram, mūžīgajam vērotājam, uz kura var dejot sievišķais spēks, kurš mūžam rada, posta, rada, posta, plosās, mīl, iznīcina, mīl. Kad šim kodolam pa virsu uzvilksi talantus, panākumus, samta mēteli un baltus cimdus, tad tava mirdzēšana būs neaptverama. Turpretī bez kodola – gaisma būs tukša, liekulīga, citiem un pašam sāpīga.
Īsta vīrišķība ir zem. Tā ir zināšana, ka esi kas vairāk, tas ir pamats, ietvars, ziedošanās, turēšana. Tā ir spēja ievirzīt pareizā gultnē mežonīgas lavas upi un plūdus. Tā ir aizmugure, kas ļauj asniem sadūšoties izurbties cauri melnzemei un puķēm iedrošināties atvērt ziedlapiņas.
Tu esi zem. Un tad virs.
Comments