Mans ceļš dziļumā / Mācības Peru džungļos
MĀSAS
No vienas puses man viņas vienmēr ir ļoti patikušas.
Tas skaistums, maigums, stiprums, radošums, spīts, neizprotamība, tās ugunis, kas mirdz tur dziļi iekšā. Tas ir tik skaisti, ka man reibst galva, tā ir tik pazīstama un burvīga gaisma, kas liek sajust man sevi pašu – no klitora līdz pirkstu galiņiem.
No otras puses es allaž esmu turējusies no viņām pa gabalu – es nevaru ciest to, cik viņas spēj būt stulbas, ļurīgas, bezgribas būtnes, cik drausmīgi kaitinoši negaumīgas, sīkumainas, gaudojošas, smilkstošas vai tieši otrādi necilvēcīgas kuces bez goda jūtām un bez spējas pateikt tieši un atklāti, kas pie velna ir lēcies. Vai vēl dziļāk – lienot tev klāt un pēc tam uzmetot tā, kā džeki nekad nedarītu.
No vienas puses es vienmēr esmu ar neticamu sajūsmu skatījusies uz viņu lūpu cakām, skropstām un kakla bedrītēm, uz krūtīm, nav svarīgi lielām vai mazām, taču tik mistiski maigām, lai iet banalitāte – zefīrmaigām. Uz to, cik daudz viņas spēj izturēt, cik milzīgs ir tas, kas viņām ir uzlikts un jānes tad, ja viņas patiešām izvēlas uzplaukt pilnībā, visā pilnībā.
Uzplaukt pilnībā – o, es esmu redzējusi tās dzirksteles, elsas, izpūrušos matus, kad viņas nāk vaļā, kad viņas ir tieši tik mežonīgas, cik ir. Tas man ir norāvis jumtu tā, kā nekad nekas cits – redzēt viņas dziedam, ar augšuppaceļtiem svārkiem un pie miesas pielipušām izmirkušām blūzēm, līdz ceļiem kalnu upē un ar rasu virs kaunuma spalvām. Kāds tas ir varenums, miers, būšana, radīšana, dvēseliskums, trakums, viedums kopā.
No vienas puses es tik ļoti esmu gribējusi viņām uzticēties, uzlikt galvu uz pleca, nebaidoties būt muļķīga, nevajadzīga, ne pietiekami asa, ne pietiekami izgulējusies un ar riņķiem zem acīm. Jo es esmu redzējusi, kādu baudu viņām sagādā ieraudzīt otrā nepilnības, dažreiz šķiet viņas burtiski rij un apsēsti meklē vainas, nesmukumus, nelīdzenumus. Es esmu tā ilgojojusies un tā baidījusies no tiem brīžiem, kad mēs varētu būt kopā, darot savas mazās lielās lietas, klīstot pa savām takām mežos un burtiski apčurājoties no smiekliem par citiem pilnībā nesaprotamiem, pamuļķīgiem jokiem. Ieejot tādā intimitātē un pieņemšanā, kāda ir iespējama tikai starp viņām divām.
No otras puses – es vienmēr esmu turējusi viņas pa gabalu, jo man neviens nav mācījis, kā tas īsti ir jādara.
Sievietes. Māsas.
Tās, ar kurām patiesībā sākas tavs ceļš pašai uz sevi. Pati tu sev jau esi, vīrieši nāks pēc tam. Bet sevi pašu iepazīt un iemīlēt – te vajadzīgs spogulis. Sieviete sievietei.
Ikreiz, kad kāda tāda man pietuvojās, es sastingu šausmās. Šausmās, bīstoties, kas sekos pēc tam un no kurienes rodas tāda vēlme būt man blakus. Ikreiz, kad kāda no viņām man teica labus vārdus – es neticēju. Ikreiz, kad viņš man pieskārās vai pienāca divus soļus pa tuvu. Mans ķermenis sastinga – kā šausmās, gribot lēkt projām vai uzbrukt. Lēkt projām vai uzbrukt.
Jo man neviens nebija mācījis – kā tas ir, būt sievietei un ļauties tam sirsnīgumam un atbalstam, kādu spēj dot tikai otra sieviete. Bez konkurences, bez gribas kaut ko saņemt pretī, bez neparedzamiem nodomiem, bez, bez, bez.
Līdz kaut kur tālu, tālu, kādā džungļu upes malā kāda mūžsena indiāņu sieviete, kurai tikpat labi varētu būt divdesmit vai simtu divdesmit gadu, mūs abas kailas, koka paēnā neielika divās plastmasas bļodās, pilnās ar maigu augu lapu novārījumu. Divas gaišmatainas ziemeļmeitas, kas mistiskā veidā bija atbraukušas šeit, vienā laikā, vienā brīdī, lai katra savā veidā mācītos par augiem un to dvēselēm. Katra no savas ziemeļu zemes, katra ar savu stāstu. Tik atšķirīgas un tik līdzīgas.
Divas sievietes. Viņa – ļoti maiga, ļoti dziļa, ļoti vērīga. Es kā vienmēr ar savu zobenu rokās, gatava aizsiet acis un iet kaujā. Abas iesēdinātas kailas plastmasas bļodās zem milzu koka lapām un spožas, mirguļojošas saules. Vai katra apsēdināta savā pusē tumšai šamaņu sieviņai dziļu, dullu ceremoniju laikā. Vai ievilkušas mūsu šamaņu sieviņu vienīgajā pilsētiņas šokolādes veikalā, smejoties tā, ka indiāņu mammitai mūs jānomierina un trīs reizes jānospļaujas turpat uz asfalta, lai dabūtu mūs atpakaļ pie zemes.
Divas māsas, kas kļuvušas iespējamas pateicoties trešajai, pieredzējušajai, kas svilpodama savas augu dziesmas, vakaros virpina pērlītes un izšuj smalkas seģenes, aicinot mūs būt klāt un kaut ko runāt, nerunāt, šūt, nešūt – tāpat vien, no sirds.
Māsas, kas viena otru jūt, ceļ, pietur. Ceremoniju laikā, pasniedzot ūdeni, nodomājot domu par otru, nočukstot otras vārdu.
Es nezināju, tikai ticēju, ka kas tāds ir iespējams, pirms es netiku iesēdināta tajā plastmasas bļodā, kuras ūdenī bija iesvilpota augu spēka dziesma. Es nezināju, ka kas tāds ir iespējams, pirms es mēs nesēdējām tumšas nakts vidū, pie koka saknēm un viņa man neiemācīja ievilkt īstas tabakas dziedinošo dūmu. Es nezināju, ka kas tāds ir iespējams, pirms es nestāvēju aklā pusnakts tumsā, tālu no galvenās ceremoniju telts, aizlūdzot par sev tuvu cilvēku. Pirms es nestāvēju tur, viena, pati, saņēmusies un pārbijusies reizē, jūtot džungļus sev apkārt un nelūdzot par sevi, bet dziedot par otru. Pirms es tur nestāvēju un viņa man neatnesa sveci – nemaz nezinot, kur es esmu un cik ļoti man vajadzīga gaisma.
Mēs viena otrai tik ļoti esam vajadzīgas. Bez konkurences, bez plēsonības, bet ar stāju un gribu. Gan māsa māsai, gan mammas meitām, gan pieredzējušās iesācējām, gan nupat uzziedējušās tām, kurām jau trejdeviņas zināšanas dvēselē.
Tikai tas nenotiek tāpat vien – šo kopā būšanu un spoguļošanos iemāca, to pietur, to pieskata. Kā mūs divas trešā – tumšā, viedā.
Sievišķība ir dziļa mācība. Varbūt pat pati svarīgākā mums atņemtā un izkropļotā tradīcija, jo tā rada absolūtas, nūminozas būtnes – patiesas sievietes.
Tādas, kas plēš un sargā savējos, kas mīl, auklē un paijā, kas dzied, pamet visu un iet kailas dejot rasā, kas rada un nebaidās no sevis radītā, kas spēj būt skarbas un palaist to, kas laižams, kas pieņem otru un ļaujas tapt pieņemtas pašas.
Atdodiet mums vienai otru.
Iemāciet mums vienai otru.
Ļaujiet mums vienai otru.
Pa īstam.
Comentarios