Samērīsimies? Salīdzināsimies? Novienādosimies?
Tev ir lielāks, šķībāks, tev mazākas, uz augšu, uz leju, milzīgas. Samērīsimies un iebāzīsim visus vienā maisā? Mēs dzīvojam salīdzināšanās laikā, kad tieši mērīšanās ir progresa un attīstības pamatā. Jau kā kunkuli, ieliktu pamperā, mūs salīdzina – a tavs jau veļas, a tavs jau staigā, a tavs jau skaita dzejoli? Un ja neskaita vai neveido bērnudārzā no dārzeņiem rudens izstādei visfantastiskāko zīļu vīriņu, tad bērnus pastumj malā un mērās vecmāmiņas.
Nav runa par normālu, veselīgu sekošanu līdzi – piefiksēšanu, vai ar mani viss kārtībā, vai esmu vesels, ko es spēju un ko māku. Jo šāda vērošana ļauj pamanīt talantu, citādo. Te ir runa par apsēstību un vēlmi pielīdzināties sabiedrības iedomātiem skaistuma un seksualitātes kanoniem, idejai par skaistumu, iekārojamību. Lai izprastu šo iedomu dīvainību, ir vērts atcerēties, ka Viktorijas laika galma dāmu lielākais lepnums bija cauri, dzelteni priekšzobi, jo tas apliecināja viņu turību – viņām bija iespēja ēst daudz cukuru.
Skaistuma kanoni nav nekas cits, kā cilvēku bailes no dzīves. Jo ir tik patīkami un labi, ka tev blakus atrodas kāds ar paredzamu krūšu lielumu, ar kontrolējamu ķermeni.
Bērni, kuri ir talantīgi mūzikā, taču ļoti lēni izprot matemātiku – šos bērnus lielākoties nevis slavē un motivē būt vēl lieliskākiem mūziķiem, bet gan grauj un stumj mācīties matemātiku, rezultātā panākot viduvējību, kad ne īsti ir talants vienā, ne izpratne otrā. Patiesībā individualitāšu esamība mūsu sabiedrībā pēc tās gaļmašīnas, kam katrs esam gājuši cauri – tas ir brīnums.
Tieši tāpat ir arī ar mūsu ķermeņiem, kuros vadošā sabiedrības attieksme attīsta, dievina un ceļ gaisā nevis neparastu, īstu skaistumu, bet gan spiež virsū viduvējības štampu. Krūtis tādas, peņi tādi, deguni šādi. Rezultātā mēs tiecamies pēc kaut kā, kas pieder otram, saredzot tikai šajā sacensībā savas nepilnības nevis to, kas patiesībā pieder un ir skaists mums, unikālajiem mums.
Taču te ir triks – ja salīdzināšanas vietā ieliek klusu un mīlestības pilnu vērotāju, kurš raugās pasaulē un priecājas par citu veiksmi, ķermeņa izliekumiem, krūtīm. Un nevis salīdzina, bet ierauga, kas paša ķermenī un dzīvē kopumā ir lielisks, pulējams, attīstāms. Jā, ierauga arī to, kas ir pamests novārtā, ievēro visu ļauno un labo. Tad rodas brīnums – līdzāspastāv mērķtiecīgi, apzinoši cilvēki, kas lolo to, kas viņiem ir dots. Nevis grimst izmisumā, skumjās un kompleksos par to, kā viņiem NAV. Bet uzplaukst tajā, kas viņiem IR.
Šobrīd visapkārt ir neskaitāmas kustības, virzieni, bildes un video, kur tiek daudzināts dabīgais skaistums, “īstas sievietes un vīrieši (jāatzīst gan, ka mazākumā gadījumu)” – vienalga, krunkaini, resni, bet īsti. Idejiski šis ir brīnišķīgi un nāk kā liels atvieglojums sabiedrībai, kā pirmais solis. Kā atzīšanās – jā, ķermeņi drīkst būt dažādi, tajos drīkst palikt rētas, pārdzīvojumi, tie drīkst būt dzīvi. Taču patiesībā šis ir arī riskants ceļš, jo vienlaikus atbrīvo cilvēkus no tik svarīgajām rūpēm par sava unikālā lološanu, par atbildību būt stipriem, uzziedēt savā patiesajā skaistumā, veselīgumā. Tas atkal mūs ievelk maldinošajā vienlīdzības purvā, kur savu talantu plaucēt, ziedēt nav svarīgi, kur būt patiesi SEV nav uzdevums.
Sevi jāiepazīst, jāiemīl, jālolo būtu nevis tāpēc, lai piemērītos pēc vieniem, gaistošiem, muļķīgiem skaistuma kanoniem, kas katrā nākamajā gadu desmitā pazūd nebūtībā.
Sevi jāiemīl, jālolo būtu nevis tāpēc, lai atslābtu un nerūpētos par savu dzīvības uguni, enerģiju, jo sabiedrība ir sākusi pieļaut domu, ka mēs drīkstam būt dažādi.
Sevi jāmīl, lai ziedētu vislabākajā iespējamā veidā. Lai būtu spēcīgi un skaisti tajā, kas mums ir dots.
Jo mēs esam radītāji un mūsu uzdevums ir turpināt radīt arī pašiem sevi.
Tas ir tas, kas norauj jumtu.
Comments