1.
Gribētu šādi.
Ap vidukli tinas zeķturis, kas skaisti ziņo – tur, zem tā ir mani gurni. Gumijas spriegojas ap ciskām un iezīmē, burtiski ierāmē biksīšu trijstūri, zem kura paslēptas spalviņas, zem kurām paslēpts pumpurs, aiz kura paslēptas lūpas, kas nu jau ir piebriedušas. Ir nakts gaisma, smaržo pašu elpa, mutes ir slapjas, mēles miklas. B sēž, A pienāk, šņirkt, šņirkt un siksna ir vaļā. A un B mīlējas.
Ir šādi.
Atveras durvis, pa priekšu parādās iepirkumu maiss. Tad B, bet mazliet pārguris, mazliet aizkaitināts, mazliet skumjš, ierasti patīkams, ar nojautu, ka mīlējoties kļūst ļoti skaists. Mētelis nost, čības virsū, dzeramais rokās. Un ir jau pusvienpadsmit. Un dzirkstele nerodas, nerodas. A aizvien vēl sēž savā vienkāršajā kleitā, ar tēju rokās, mati saņemti, bet domās matu cirtas jau plosās, krīt un vijās. Bet A turpina sēdēt, jo B jau ir aizmidzis turpat, kur ienākot apsēdās. Ar bikšu siksnu, kur tā arī neviens šonakt atkal jau neatvērs.
Uzdevums.
Ko varētu darīt A, lai gribētais kļūtu par patstāvīgu realitāti?
2.
Gribētu šādi.
A un B izkāpj no tramvaja. Kādu laiku viņiem sanāk iet vienā virzienā. Tramvajā B nedaudz ar plecu uzgrūdās A un viņa sekundes simtdaļā ieraudzīja acu priekšā kā B satvēris rokās sevi, kopā ar viņu beidz un viņas vēderu pārklāj viņa baltās asinis. Intuitīvi sev par lielu pārsteigumu, tikai sajūtot šo pieskārienu, piegrūdienu un noķerot uz mirkli B aci skatu, A skaidri jūt – viņi izmīlētu viens otru, iemīlētu viens otru, ienirtu dziļi, dziļi, dziļi. Un tikai zinot šo, bez jebkāda ievada, bez sākuma un gala, A noskūpsta B, turpat tramvajā, turpat visu acu priekšā. Un sākas viņu stāsts.
Ir šādi.
A un B izkāpj, tā arī viens otra lūpām nepieskārušies, un turpina iet vienā virzienā, līdz viņai ir jāiet iekšā šajās nolādētajās namdurvīs, aiz kurām ir viņas vientuļais, skaistais, bet vientuļais dzīvoklis. B aiziet tālāk pa ielu, uz priekšu, tālu.
Uzdevums.
Ko varētu darīt A un B, lai gribētais kļūtu par dzīvi?
Comentários