Nu, ko tu tur ārdies, plēs visu nost, bliez betonus vietā un uzvedies kā idiots?
Norakt kalnus, nopostīt džungļus, izrakt dziļāko bedri un uzstiept debesīs augstāko krānu, ak, piedod, debesskrāpi. Atceries, bērnībā tev patika vardei raustīt kājas un bakstīt gliemezim gļotainajā vēderā un mušai raut spārnus. Tagad tu to dari globālā mērogā, nopostot veselas sugas, cilvēku, zvēru un citu būtņu.
Nu, pietiks, izpētīji, kā tas ir, pietiks. Papraktizēji nāvi un kroplību, pietiks.
Visa tava pasaule ir būvēta tajā, kā visu mehanizēt, pārveidot, uzcelt viaduktus, taisnus ceļus, padarīt visu par savu teritoriju, pazīstamu un kontrolējamu. Pat tava elektrība, uz kā turas viss pasaules “močījiens”, pat tā nav dabīga. Bliezt, bliezt, rakt, rakt, skrūvēt, aizsegt visu zaļo, smaržojošo, no Sākuma nākušo, jā, to tu proti. Radīt ilūziju par kontroli, kaut beigās tāpat mirstot atrodies pilnīgā bezkontrolē. Un ik nakti sapņojot arī, starp citu.
Beidz taču baidīties no īstuma, neparedzamības, no tā, ka tu patiesībā neko nekontrolē un tajā pašā laikā ar tevi visā Visumā nekas nevar notikt – jo tu esi pats Visums.
Tu tik izmisīgi turies pie sava lineārā pulksteņa laika, kad tur ārpusē ir daudz plašāks, neaptveramāks, īstāks laiks, Radīšanas laiks, kurā top unikālais, līdz šim Nebijušais. Tu tik izmisīgi gribi sev blakus centimetros, matu krāsā un pieņemamā uzvedībā izmērāmu sievieti, lai arī tev blakus, tepat blakus, vēl ir palikušas būtnes, kuras ar savu neparedzamo, nepārvaldāmo, dzīvo mistēriju, tevi spētu darīt īstu, dot tev īstu darbu, piepildīt tevi. Bet viņas lēnām izžūst, duļķojas un mirst, jo tu viņas pašrocīgi piesmej.
Būtnes, sievietes. Jā, maukas. Baudkāras, sulojošas, gribošas piedzīvot un radīt. Jā, dievietes. Nūminozas, ilgotas, mazliet biedējošas, dodošas un ļoti prasošas pretī – tevi, tavu karavīra stāju, tavu gatavību nevis postīt, bet saudzēt šo planētu, tās radību, iet kaujā un cīņā tikai, lai grautu ilūzijas un lolotu to, kas ir svēts. Jā, mātes, sargājošas meža plēsoņas, draudzīgas, bet visu laiku uzmanīgas, centrētas, rūcošas. Pamēģini tikai nodarīt pāri Dzīvībai, tevi pašu aprīs dzīvu un bez žēlastības. Viss kopā – pilnīgi nekontrolējams, nesavaldāms kopā. Tāds, kuram tu nekad nezini, kas iznāks uz āru, kura šķautne tevi tagad paņems un nesīs, iegriezīs un liks tev darīt, iet, cīnīties.
Un ko tu te guli, lupata? Saki, uz tevi tas viss neattiecas – tu neesi no tiem, kuri bliež, ceļ? Un kā ir ar tavu pasivitāti, ar tavu nekā nedarīšanu? Ar tavu letarģisko miegu, kura laikā no šīs zemes tiek izkvēpētas vēl pulsējošas sievietes un viņas sargājoši, dievīgi skaisti vīrieši – karotāji? Pasīvais agresors, tas tu esi. Pazūd meži, purvi, zvēri, gaiss, ūdens, uguns? Strādā bankā un nes mājās naudu, ja? Tā tu saki? Un kā ar to, kas tā dēļ tiek upurēts, uz ko tu piever acis? Vai tāpēc tev ir dota visa tā gaisma, enerģija, griba, jā, arī tavs penis? Lai tu, pašpasludinātais radības kronis, patiesībā pasīvi noskatītos, kā šīs planētas Sapnis lēnām pārvēršas Murgā?
Jā, arī tu. Mentālais, garīgais shēmotājs, kas jaunās pasaules garīgumu ir nopircis jogas veikalā. Kurš it kā dzīvo pēc kādām labām vadlīnijām, kaut ko mēģina darīt lietas labā un tajā pašā laikā pats labi apzinās, ka TĀ NAV ĪSTA RĪCĪBA. Tas ir tikai lupatas aizsegs, prāta konstrukcijas, kam nav sirds, kam nav īstuma.
Īsta rīcība ir tajā, cik tu esi skaists, kad esi kails un neaizsargāts, neaizsegts ar visiem ordeņiem, apliecinājumiem, pirkumiem, dolāriem, garkājainām tukšsievietēm. Kad tu esi kails, tikai ar savu spēku, ar savu radošumu, ar savu maigumu un gatavību sargāt – sākot no savas īstās, nepieradinātās sievietes, sākot no taviem gaišajiem, tīrajiem, smejošajiem bērniem, sākot no sava paša talanta, dotumiem, dzīves ceļa un uzdevuma. Un beidzot ar savu cilti, saviem līdzcilvēkiem, šo planētu, kuru izcērt, izposta, izdzer, pievemj, piesārņo.
Kad tu stāvi te, tāds, kails, spēcīgs, varošs, vieds, zinošs, mīlošs, ļaujošs, gatavs.
Mīļais, tad sākas Jauna Pasaule.
Comentarios