KOKLĒTĀJS UN VILKS
/
Baltu cilšu šamaniskā pasaka, izlaista caur manām vēnām
/
Es gribu, lai tu paklausies kādu pasaku, pasaku par mani un tevi. Es gribu, lai tu ieraugi sevi dziļumā un sāc savu patieso ceļu.
Es tev stāstīšu, laižot vārdus cauri saviem kauliem, peldināšu tos savas miesas asinīs un savas dvēseles gaismā. Nebaidies, paklausies, piedzīvo, sadzirdi, kā vārdi pārvēšas dziesmā un dziesma atkal ieplūst vārdos.
| \ | \ |
Sensenos laikos, varbūt tikpat senos kā pagājusī trešdiena, es dzirdēju kādu stāstu par sevi. Tik vecu, sakārnējušu stāstu, ka man sagriezās iekšas, atmiņā sāka vizēt sejas, gaismas plankumi, nāsis sajuta rūgtenu, svaigu smaržu, kā pēc sūnām, jā, kā pēc sūnām. Man kļuva skumji un kauns, ka esmu šo stāstu aizmirsis. Manī sāka sisties ilgas un drebelīga nojauta, ka esmu gatavs attiet tur atpakaļ, atgriezties, atcerēties. Un tā sajūta turpināja sanēt manī, skanēt manī, zvanīt manī – es esmu gatavs attiet tur atpakaļ, sanēt tur atpakaļ – īstajā stāstā par mani.
Redzi.
Reiz es biju koklētājs, kura pirksti paši zināja, kā samīļot stīgas, kā likt tām drebēt, kā ļaut mīlēt. Ar savu kokli es vēru vaļā durvis, ritināju atslēgas, klusināju gunis. Reiz es biju koklētājs, kurā dzīvoja balss, kas rāva jumtus, dziedēja lūzumus, tīrīja sārņus, līdzināja dubļus, aicināja sev līdzi, cēla un grāva.
Reiz man bija balss, kas pati spraucās cauri –
no zemes,
cauri pirkstiem,
kāju nagiem,
pāri ceļiem un lieliem,
tieši kājstarpē
un uz augšu cauri saules pinumam,
apmetot loku,
izvijoties ap mugurkaulu, katru kaulu,
uz augšu, ieritinoties tur, kur dzīvo elpa un kustas sirds,
tad vēl augstāk, kur starp divām acīm mirdz trešā, sapņu acs,
un tad vēl augšā, kur virs galvas man mirdz un uguņos plīvo Tā Gaisma.
Un tad kumpš – atkal ieritinoties ar visu gaišumu tur, kur ir sirds, kur sirds.
Lai visbeidzot,
tāda gatava, sasūkusies mīlestību un brīvību,
sprauktos ārā caur manu rīkli, slīdētu pa mēli, gaismotos caur zobiem un lūpām.
Un izskanētu dziesmā.
Reiz, kad es biju koklētājs un man bija tāda balss – kā čūska, kā balts zalktis, tad es dziedāju, ne aptverdams, ne satverdams. Kad man bija tāda balss – kā čūska, kā balts zalktis – tad es dziedāju un man visapkārt bariem vien laidās putni, stampādami un švīkstēdami nāca meža zvēri, līgodamies nāca piesēst meža gari, vēji, ūdeņi, ugunis un maldugunis. Atnāca arī pa kādam cilvēkam. Niknākie no tiem kļuvuši kā jēri. Slinkākie saņēmušies drosmi. Muļķīši atklājuši savu spēku.
Tā es koklēju un koklēju, rībinādams savu balsi pār kalniem un lejām, klaiņodams no noras uz purva galu, no purva gala līdz augstiem kalniem. Spēks mani nesa, uh, kā nesa, ne līdzi tikt, ne palikt. Uz pleciem man bija uzmesta zvaigžņu villaine, uz vaigiem zalkšu piens.
Es griezu. Un griezu. Un griezu. Aizvien ātrāk un ātrāk, aizvien vairāk un vairāk citiem par prieku, par slavas garšu, par maka biezumu, par uzslavas malku, zinādams, ka kaut kas milzīgs, vislielākais manī duras un plēšas ārā. Ka izplēsīsies ārā, tik vēl mazliet, vēl mazliet vārtīšanās pa virsu, mazlietiņās, vieglītēm.
Līdz – viens solis pa labi, trīs pa kreisi – un pēkšņi es attapos dziļi mežā, biežņā, kur saules stari netiek cauri – ne riņķī, ne apkārt. Tas melnums un biezums, tas melnums un biezums, tumsa, kurā neredzi pat savu roku, nejūti, kur kāju likt, tas mani noblieza, apstādināja un visbeidzot aprāva manu balsi.
Kušš.
Es nezinu, kā biju tur nonācis, tajā tumsā. Es biju tikai – gājis, koklējis, gājis un koklējis, pa virskārtu, pa ārkārtu.
Un nu viss mans sagrābjamais, zināmais bija zudis un beidzies, viss aizlauzts un apspiests. Tā bailēs šļupstēdams, ložņādams teica mans prāts un asi lauzās aizvien tuvāk manas sirds virskārtai. Es biju viens, pazemes mežos, pamestos, tumšos, vēl gaismu neredzējušos laukos.
Es biju viens un tās bailes, kas strāvoja man cauri, bija pārāk lielas, pārāk stulbinošas, klajas. Pārāk, pārāk, pārāk. Bail zaudēt gaismu, bail nebūt dzīvam, bail kustēties – tur, tumšajā naktī, tumīgajā biezumā.
Cik vareni dauzījās mana sirds – bumtaka, bumtaka, bum. Manis paša skanēšana mani turēja vēl dzīvu. Līdz virs galvas nošvīkstēja melnums, vēl melnāks par tumsu, par neredzēšanu. Mana sirds uz brīdi apstājās, pieklusa. Ar to, ar sirds klusumu pietika, lai es sāktu skriet kā negudrs, tur, šur, nezinkur, tur, šur. Nezin kur, nezin kur.
Viens solis pa labi, trīs pa kreisi un piepeši mans ķermenis krīt, krīt, krīt, iekšā, dziļumā, atverē, savienojumā. Nāsis ceļā sajūt vilku kažoka smaržu, acis saredz pelēču redzokļu asiņaino mirdzumu.
Viens solis ar pamirušu sirdi un kairinātu, pārāk kairu prātu pa labi, trīs pa kreisi un es esmu dziļi iekšā vilku bedrē, zemes mitrumā, zvēru smakās, asu koka sakņu uzplēsts, akmeņos atdauzīts.
Un tur nu viņi nāk – pie manis, kurš kādreiz bija koklētājs, kurš tagad ir iekritis visdziļākajā bedrē, vistuvāk robežai ar Zudumu, Izplēnēšanu, Nebūšanu, un tomēr vēl ne tur,
Nāk Vilki,
nāk Lāči,
nāk Veļi,
nāk pati Saule
un žuburu pirkstus nolaiž mēness,
nāk Viņa,
te kā odze,
te kā melna vabole,
te zalktis
vai tumsoņa krupis.
Nāk plosīdami, paģērēdami, ārdīdami, mīlēdami tā, ka smacē, tā, ka nav ko elpot, tā, ka sirds kļūst plakana, ar asu elpu pie sejas, ar baltiem nagiem virs plakstiņiem, ar uguni aiz muguras.
Visas ļaužu sāpes, viss senču kauns un lepnums, viss, kas sievietēs un viss kas vīriešos, viss, kas dzīvs un viss kas nedzīvs, viss, kas griežas un viss, kas stāv, viss, kas ceļas un viss, kas krīt, viss smagums gūlās uz manām krūtīm, pie rīkles likdams plēsonīgus žokļus, jā, šķiet, tas patiesi bija vilks, Visums pelēča ādā, kas bija apņēmies mani noplosīt, kas bija apņēmies mani beigt.
Līdz es, kurš reiz biju koklētājs, atvēru savu muti, kuras galā vēl glabājās mazs gabaliņš manas sirds dziesmas, atvēru muti un no tās izlauzās spēks, viena stīga, viens spriegojums un tomēr spēks. Vārgs, bet stiprs. Apspiests, bet īsts.
Es atcerējos, kas esmu, kad esmu, kam esmu. Ne tas, čaulā staigātājs, bet asais aiz.
Mans paša kliedziens atģida manu sirdi, mana sirds sāka sist savas bungas, mana elpa dzenāt gaisu un gaismu. Mana sirds man lika sataustīt kokli, kas piesieta glabājās uz manas muguras, aizlauzta un tomēr dzīva. Es, kurš kādreiz biju koklētājs, sāku koklēt, no visas sirds, no visas elpas, no visiem pirkstiem. Es koklēju tā, ka gaisma šķīst, ka Pērkons atkāpjas meža malā, lai padotu ceļu, ka vilki ierauj acis un seko man līdzi cauri laikiem, ka Māra noskūpsta manas lūpas un uzpūš manai sirdij tumšu, mirdzošu dvesmu, ielaižot manī vēl otru zalkti, vēl trešo zalkti, vēl trejdeviņus.
Un es ceļos, es ceļos un redzu, ka mana balss vairāk nestaigā pa zemes virsmu, bet tā savieno turienes ar šejienēm, augšas ar apakšām, dzīvo ar mirušo. Mani pirksti šķiļ zvaigznes, tie iekur pavardus, tie iededz dzīves.
Un es atceros, kas es esmu, kas reiz biju un kas būšu cauri laikiem.
Un es atceros, kas es esmu, kas reiz biju un kas būšu cauri laikiem.
Es esmu koklētājs, es esmu no šejienes, es esmu no turienes.
Tie vilki, kas rāmi iet aiz manis, tie ir mani un es viņu. Tas Pērkons padebešos, tas ir mans un es Viņa. Tie lāči, krupji, ļaudis – tie mani. Un es viņu.
Šī dziesma ir mana un es viņas.
Šī dziesma ir mana un es viņas.
Šī dziesma ir.
Es esmu tu.
Tu esi es.
Mēs esam Tas.
Tagad es zinu un atceros.
Ka esmu uguns šai zemē un arī Viss, kas vien ir.
Viss, kas vien ir.
| \ | \ |
Tagad tu zini, kā iegūt savai balsij īsto skanējumu, rūgtu dvēseles dziļumu.
Tagad, kad, saplēšot ārējo čaulu, sadegot sāpju melnumā, ir ieraudzīts tas, kas apakšā, mēs visi esam gatavi savam Īstajam, Nebeidzamajam, Dzīvajam stāstam.
Kad īsts prieks ir iespējams tikai, jo ir sāpes.
Kad patiesa bezbailība atnāk tikai, jo ir bailes.
Kad došana no sirds iespējama tad, kad atņemts viss.
Uzlauz savu čaulu, nebīsties.
Lai nāk milzīgs, vislielākais.
Comments