Saprotot, ka vislielākā iespējamā dāvana šai pasaulei un tuvajiem, ir gaismas atrašana, mirdzēšana pašai priekš sevis. Saprotot, ka nekādas dāvanas nespēj atdarīt to, ko es pasaulē ievibrēju, ja mana sirds nedzied, ja mana dvēsele raustās bailēs.
Es nolēmu piedzimt no tā, kas man pieder – no savām iekšām, no savas tumsas, no saviem dēmoniem, no svētajiem, no iekšpuses, no iekšpuses.
Es nolēmu būt.
Un es sāku dejot.
Es aizsēju acis ar melnu lupatu, lai es redzētu tikai pasauli tur iekšā, manī. Un pilnībā iegrimu mūzikā, kas mani aiznesa ļoti dziļi pašā un vienlaikus ārpus sevis – visīstākajā sevī.
Un es sāku virmot savu ķermeni bez cenzūras, izjūtot vieglumu un smagumu, briedumu un stīvumu, uzbudinājumu bez sākuma un gala, reibumu, kāpumu aizvien augstāk un augstāk. Jo vairāk es kustējos, kratījos, elsoju, stampāju, vijos, kārdināju, izjutu dzīvību savā miesā, jo ātrāk un ātrāk es jutu sevi, jo tuvāki kļuva tie mirkļi, kad es vienlaikus biju visdzīvākā un vienlaikus ļāvu savam garam klejot neticamos ceļojumos, izzināt, meklēt atbildes. Manī skalojās šķidrumi, manī dzīvoja melna tumsa, kas spēja kļūt par jebko, izjust, kā ir būt ikvienam, ikkam. Es biju puma melnā, ārprātīgi skaļā džungļu naktī, es biju mauka, dejojoša ceļotāju priekšā pirms tūkstošiem gadu, es biju jaunava pirms pirmās nakts kaut kur mirdzošos, elektrizētos nākotnes aizlaikos. Laiks pazuda, es pazudu, viss pazuda un viss atradās. Es biju visur un viss un šī patiesā saskarsme ar Visumu manī iegrieza tādu orgasmu, tādu tuvību ar Dievu, Sākumu, Jēgu – sauciet to, kā vēlaties – tādu īstumu, ka es no tā kritu uz grīdas, rēcu ārā jebko, kas manī vibrēja cauri pirkstgaliem, tūplim, klitoram, zarnām, sirdij, kaklam, mirdzumam pieres vidū. Es tecēju, es siekalojos, es paijāju pati sevi, es savā kustībā biju visskaistākais iespējamais jebkas.
Sen, sen, pirms tam, man bija mācīts, ka, lai, ieietu sevī, pašā, pašā dziļumā, ir pilnībā jānomierinās, pilnībā jāapklust, visas bildes, kas nāk, jāpazaudē. Bet mans ķermenis ikreiz, pārkāpjot noteikumus, turpināja šūpoties un, jo dziļākā meditācijā es vēlos iekšā, jo gars sāka manī dejot aizvien spēcīgāk. Un spēcīgāk. Kad nokļuvu augu ceremonijās dziļi džungļos, mans ķermenis nu jau nekautrīgi dejoja līdzi Visuma dziedājumam, kas tur kļuva par mani pašu.
Man bija mācīts, ka tā nedrīkst, bet es vēroju senos un zināju, ka viņi ir dejojuši vienmēr. Viņi ir griezušies neprātīgās dejās, kur pilnībā pazaudējuši sevi, tieši caur sava ķermeņa apzināšanos un kustināšanu, visspilgtākajā izpausmē sajūtot sevi kā daļu no nebeidzamā plūduma, daļu no visa. Āfrikā, Sibīrijā, Mongolijā, Dienvidamerikā, džungļos, Ziemeļu mežos, pirmajās baznīcās, sen pirms radās rakstu valoda, sen, sen. Savu bungu ritmā, atkal un atkal atkārtojot vienus un tos pašus vārdus, griežoties kā sūfiji, lēkājot kā mūžamežu dzīvnieki ap uguņiem, pie ūdeņiem, mežu vidos, klinšu alās.
Kad eiropiešu pētnieki devās savos sirojumos pie Austrālijas aborigēniem, Brazīlijas džungļu ciltīm, inuītiem ledājos, āfrikāņiem sārtās smiltīs, lielākoties šo pēc viņu uzskata – primitīvo – ļaužu deja viņos sēja paniku, šausmas, riebumu. Dabas pielūgšana, transs, gari, skaņas, kas neiekļaujas septiņās notīs un lien šķībi iekšā dvēselē, skats, kā individuālā dvēsele saplūst ar Sākumu, ar Garu, tas viss no Būtības nošķirtajiem rietumniekiem lika nicinājumā novērsties. Tas, kas notika ar ļaudīm pie ugunskuriem savā īstumā bija pārāk līdzīgs masturbācijai, pilnīgai sevis izjušanai nekautrīgā veidā, pretējā jebkādiem puritānisma uzstādījumiem. Tas ļāva viņiem sastapties ar pašu lielāko un ar varēm izskalpēto mūsu civilizācijas biedu – dabīgu, īstu, neestetizētu tumsu un turklāt vēl cilvēkā pašā. Ar dabīgumu, kas nosaukts par velnu, par sātanu, par neprātu, par perversiju, par zemo, par dzīvniecisko, par nepiedienīgo.
Civilizācija ir nākusi ar prāta kontroli pār visdzīvāko no saucieniem – ķermeņa īstumu, kustību, bungu ritmiem, nākusi ar spēju noslēgt sevi ego mūros, atslēgt sevi no sajūtu, ka mēs visi esam viens vesels kopums. Dabā tas ir rezultējies ar pilnīgu destrukciju un postījumiem, neapzinoties, kādas sekas katrs atsvešinātais “akts” pret augiem, zvēriem, mākoņiem un upēm nes. Cilvēkos – ar atsvešinātību pašiem no sevis, ar stresu, ar nespēju būt laimīgiem, ar neticību kam lielākam, dziļākam, īstākam – gan sevī, gan citos.
Mēs turpinām sevi saukt par civilizētiem un visu dzīvo par šarlatānismu, primitīvismu, sīki, dzelžaini, nospriegoti onanējot, godinot savu ierobežojošo prātu – turklāt darot to tādā slepenā, tīniskā, pārbiedētā veidā, nelolojot visu veselumu, bet stīvi berzējot vienu punktu. Prāts, kura loma ir tikai palīdzēt mums sastrukturēt lietas un izdzīvot, ir ielikts vadītāja lomā un mēs, pazaudējuši atbildību un sastinguši bailēs no Lielā, tēlojam, ka tas spēj un prot virzīt lietas, kas tam nav un nevar būt pa spēkam.
Viņi, tie kuri dejo, pazaudē sevi transā, kas ir gan deja, gan dziesma, gan šamaņu bungas, gan senu stāstu stāstīšana, gan augu laišana caur sevi, gan mīlēšanās, gan, gan, gan. Viņi, kuri dejo, sevi pazaudē, lai atrastu. Un tieši tāpēc iemieso rietumu civilizācijas lielāko biedu – būt bez robežām, būt unikāliem, bezgalīgiem, radošiem, taču pilnībā ļaujoties Visuma plūsmai, ne ego kontrolei.
Viņi, tie kuri dejo, ir riebīgi šai mūsdienu pasaulei, kura sevi par visām varītēm vēlas nogalināt.
Viņi, tie kuri dejo, ir īsti pasaulei, kas pārstāj izlikties un sāk būt.
Tāpēc es aizsēju acis ar melnu lupatu un sāku dejot.
Es gribēju būt viņi, tie, kuri dejo.
Un iepazinu savu visdziļāko, perversāko, dievišķāko būtību un tagad, skatoties otra acs melnumā, es beidzot spēju ieraudzīt pa īstam un bez izlikšanās – tas pats mirdzošais melnums mīt arī tur. Tas pats nebeidzamais, patiesais Es mīt arī otrā, mīt it visā.
Un tagad es esmu gatava izmīlēt, mīlēties, ienākt, atļaut nākt pa īstam.
Comments