Esktrasensu nav, pareģu nav, dvēseles nav, Dieva nav.
Vuf, uzreiz paliek vieglāk, pašapmierinātāk, ierobežotāk un drošāk. Noreducējot Visumu tikai uz fizisko plakni, ir tik daudz drošāk dzīvot. Visu izskaidro un pierāda zinātne, pat tad, ja tā knapi apstiprina pusprocentu no Visa un Jebkā.
Var aizvērties un nestrādāt nedz ar sevi, nedz pasauli.
Labs ir – nestrādājam, aizmirstam par to Visumu un lidojumu.
Te nu mēs esam fiziskajā pasaulē, savos ķermeņos. Un atkal neraža – šo realitāti visā tās patiesumā mēs arī nepieņemam. Savu dzīvnieka dabu, alkas, iekāres, vajadzības, brīvību, skaņas, ko mēs izdodam, kā mēs skatamies viens uz otru, kā patiesībā gribam otru nolaizīt. Otra patieso dabu, kad tas mīlējoties atveras, vaid un elso – to arī mēs pieņemam tikai slepus, sak, ka tik kāds to neizdzird.
Nē, nē, nejauciet ar porno – samākslotāku un ierobežotāku patiesumu, mežonīgumu ir grūti iedomāties. Es nerunāju par šāda veida mežonīgumu. Tur, porno, neviens nevaid gadu tūkstošu vaidus, tādus pašus, kā kādreiz vaidēja alu cilvēki. Tur neviens nekož ar to iekāri un dabīgumu, kā to dara lapsas un vilki. Tur nejūt kā gars tevī sāk dejot un tu kļūsti par okeānu un vētru, un vulkāna izvirdumu. Porno ir tikai aizvietotājs – patiesībā maska tai skaistajai zvēra dabai, kas ir mūsu ķermeņa neatņemama sastāvdaļa.
Mīlēšanās ir divu spēku – gara un miesas vienāda saplūšana. Tur satiekas svētākais, dievišķais, garīgais, apzinātais un mums dotais dabīgais, īstais, zvērīgais ķermenis ar visu savu gadu tūkstošiem krāto atmiņu un iekodētajām dabas sajūtām – sākot jau ar mūsu sešām maņām, ar kuru palīdzību mēs varam otru saost, aptaustīt, sadzirdēt, tumsā saskatīt, pagaršot, sajust ar emocijām un sirdi.
Bet mūsdienu pasaule noliedz kā vienu, tā otru. Nonicina kā vienu tā otru.
Uz šī fona tie, kuri ir atraduši veidu, kā atbrīvot sevi no šīm nenormāli stiprajām aizliegumu un stereotipu važām. Tie, kuri ir atraduši intimitāti ar otru. Tie, kuri aizmirstas un pazaudējas Visumā mīlējoties, un vēl gūst orgasmu un saplūst. Tie ir milzīgs retums, milzīgs izņēmums.
Laikā, kad līdz galam netiek atzīts nedz gars, nedz miesa, šie cilvēki, kas tomēr atļaujas milēties, aizmirsties un iepazīt, šie cilvēki ir dārgums. Tikai šķiet, ka tādu ir daudz, patiesībā tas ir mazs, ļoti mazs skaitlis uz kopīgā fona.
Un arī pierādījums, ka, neskatoties ne uz ko, ne uz kādiem izdomājumiem un iegrožojumiem, ir tie, kas sekos patiesumam, kas nenobīsies un mēģinās.
Nenovērtējiet par zemu savu spēju un iespēju mīlēties, tas ir pierādījums, ka jūs esat brīvi. Tik brīvi, lai atšūtu visu pasauli un pateiktu – man ir gars un man ir miesa. Un šis būs tas brīdis, kad tie abi saplūdīs vienā.
Katra patiesa mīlēšanās reize ir cerība pasaulei, ka pastāv kas lielāks, skaistāks, varenāks. Un, nometot visu, mēs varam tur, tajā skaistumā, būt un palikt.
Comments