Atrodi laiku, kad telpā varat būt tikai jūs abi, kad telpa varat būt jūs abi.
Noliec istabas vidū divus krēslus.
Izslēdz spilgto gaismu un iededz kaut ko, kas tikai viegli izgaismo. Bet saredzēt ir svarīgi.
Atstāj visus savus sūdus aiz durvīm.
Apsēdies pretī otram, vēl ne tik tuvu, soļa mēra attālumā.
Ieskaties otram acīs.
Skaties un nenolaid skatu.
Kad jūties, ka esi otru pieņēmis, ka neredzi vairāk nedz savas dusmas, nedz aizvainojumu, nedz ikdienišķās ainiņas ar to, kā viņš velk zeķes vai viņa mazgā traukus.
Piesēdies tuvāk.
Atkal skaties, skaties, skaties līdz esi noņēmis visu savu priekšstatu kārtu.
Kad jūs esat tik tuvu, ka jūsu ceļgali satiekas, saskaras.
Tad aizver acis.
Aizveriet acis abi.
Pastiepiet uz priekšu rokas – no sākuma viens.
Tad otrs.
Aptausti otra pirkstgalus. Paliecies uz priekšu un tikai ar savu ādu jūti otra ādu.
Redzi, kāda otram caka deguna maliņās.
Un kā krīt mati.
Kādas spēcīgas rokas.
Un cauri viņa rokām jūti, kādas tev maigas krūtīs.
Never acis vaļā, bet novelc kreklu. Jūs abi.
Nesteidzieties, nemaz.
Vienkārši iztausti to brīnumu, ka otram ir ķermenis.
To brīnumu, ka jums abiem ir doti instrumenti, ar ko mīlēties.
Novelc ar pirkstu gar lūpām.
Jūs drīkstat sākt bučoties.
Ar mēles maliņu izlaizīt otra lūpu kaktiņus.
Jūti, kā mute sulo, kā piepildās ar siekalām, kā ēdot ko garšīgu?
Jūti, kā starp jums nospriegojas enerģija, kā gaiss paliek citādāks un realitāte maina savu formu, viss pēkšņi esat tikai jūs.
Pirmie, pirmatnējie, neviena cita nav, dievs un dieve, bez vārdiem, nosaukumiem.
Nebaidies otru izlaizīt.
Un tajā brīdī, kad gribas paraut malā siksnu, kad gribas noraut nost svārkus.
Tad apstājieties.
Apskaujieties.
Piecelieties.
Uzvelciet atpakaļ kreklus un blūzes.
Ieslēdziet gaismu.
Uzsmaidiet viens otram.
Viss.
Jo rīt būs cits uzdevums.
Šodien bija jāatceras, kas otrs vispār tāds ir.
Un kā viņš ir sajūtams.
Jo rīt būs cits uzdevums.
Comments