Pūķis

Milzīgs, plūstošs apziņas okeāns, kam nav laika un kas viss ir laiks. Okeāns, kurš piepeši, bez sākuma un bez gala, mirklīgi sāk mutuļot, līdz no tā iekšām izsprāgst cita dimensija. Izsprāgst kaut kas, kurā pēkšņi laiks iegūst minūtes, sekundes, kur viss ir tik ļoti daudz lēnāks, klusāks, apstādinātāks, blāvāks, tomēr neticami te, tagad un sargājams. Izsprāgst kaut kas, tik ļoti atšķirīgs no tā okeāna, kas plūst tur lejā, tajā, ko daudzi sauc par bezapziņu, jo – līdzīgi kā vārdu bezgalība – gluži vienkārši nespēj aptvert. Mūsu laiks un telpa, šeit un tagad. Izsprāgusi no Visa, no Visa, Visa, kas ir, tur, apakšā. Tam, kas uzburbst šeit, šajā realitātē, ir ērgļa spārni un čūskas ķermenis, tas viz zeltītās zvīņās un šauj no mutes uguņus. Ir dzimis pūķis, kurā savijies Vīrišķais lidojums, gaisma, trauksme, kas dzīvo ērglī, un Sievišķais dziļums, melnums, spēja radīt un iznīcināt, kas mīt čūskā. Riebīgs un atbaidošs reizē, dziļš un spēcīgs, valdzinošs un pazudinošs – tāds, kurā vijas visas sievišķās bailes, trauksmes, ciešanas, sāpes, maigums, drosme. Un viss vīrišķais aicinājums, gaisma, spilgtums un nespēja atrast mājas, iesakņoties, mūžīgais lidojums un mūžīgā vientulība. Ļaunums, labums, viss iespējamais skaistākais, kas tu vari būt, un nicināmākais, zemiskākais, baiļu piepildītākais. Visskaistākais vīrietis un daiļākā sieviete vienlaikus ar vispūstošāko vīrīšķību un sakaltušāko sievišķību. Tas viss tur ir – tajā vienā ķermenī, puķī. Sieviete un vīrietis kopā, saki iņ un jaņ, un tev būs taisnība. Ieraugi seno acteku, ēģiptiešu, ķīniešu dievus ar čūskas galvām un putnu spārniem, ieraugi, kā šie divi spēki savijušies vienā, radot neuzvaramus, pārlaika, pāršejienes radījumus. Un par spīti visam, kas tev ir mācīts, sajūti šos nūminozos monstrus sevī, jā iekšā, dziļi sevī. Kā tev tur iekšā viss vijas un ir, bez vērtējuma, kas ir labs un kas ir slikts, viss vijas un vienkārši ir. Tevī dzīvo mirdzošs, svelošs, spīdošs, pievelkošs pūķis, čūskas un ērgļa krustojums, kas tapis no Mūžīgā, netveramā Sākuma. Tevī dzīvo pūķis, kura galvenais uzdevums ir vīt Visuma rakstu uz priekšu, uz augšu, neskaitāmās cakās un vijumos Vienkārši Tāpat. Pūķis, kas visu laiku balansē, valdot un tēmējot savu uguni, kas iznīcina, izdedzina nevajadzīgo un ļauj uzplaukt vajadzīgajam. Pūķis, kas spēj līst mitrumā un smirdīgās dūņās un spēj lidot arī augstu, netverami augstu debesīs. Tevī dzīvo sievišķais un vīrišķais, kas kopā veido, saudzē, svin, pievemj, piecūko, izdedzina, izsausina un atkal ar mirdzošām asarām dziedē šo zemi. Vai tu esi gatavs tam, kas tu patiesībā esi un kas ir zem tavas ādas? Vai esi gatavs savam sievietes un vīrieša spēkam, iekšējai cīņai un nepārtrauktajiem mīlestības brīžiem starp tiem abiem, tevī iekšā? Vai tu esi gatavs sajust, kā iekšā pārojas, saplūst spēcīgs, varens ērglis ar zeltītiem spārngaliem un sidraba rakstiem izrakstīta čūska, kas izlien no tumšiem, dziļiem ūdeņiem dimanta mēnesnīcā? Kad tu būsi gatavs tam neticamajam, dīvainajam, ievelkošajam, nekontrolējamajam un tomēr lolojamajam, kas notiek tevī iekšā. Tad būsi gatavs arī otram, kurā nu jau saredzēsi ādu, acis, rokas, vēnas, zem kurām plūst uguņi, vētras, viss pasaules maigums, riebums un spēks. Tad jūs pārosieties, mīlēsieties, būsiet, radīsiet pa īstam. Vētra ar vētru, uguns ar uguni, pūķis ar pūķi. Nekad vairāk negribot tā, kā bija pirms tam.