Austrumos. Rietumos. Ciltīs un pilīs. Senos laikos un mazliet mūsdienās. Starp pašām viedākajām un brīvākajām sievietēm ir tādas, kuras nēsā plīvurus, aiztin savas sejas un augumus. Nejauciet ar tām, kuras tā piespiedusi darīt ticība vai radu saime. Nejauciet ar tām, kurām plīvurs nav izvēle. Domājiet par īstajām, par tām, kas to darījušas gadu tūkstošiem ilgi, pirms visa, no pirmsākumiem. Un labprāt to darītu arī mūsdienās, ja vien ļautu, dabīgi ļautu.
Viņas nēsā šķidrautus (vai varbūt mūsdienās kapuces vai lakatus), jo ir svarīgi paslēpt vijīgos, dzīvos matus. Jo tajos dzīvo smarža, tieši matos mīt smarža, kas tiešā veidā uzrunā vīru locekļus. Viņas aizsedz sejas, jo no lūpām plūst salds aromāts, kas liek sariesties mutē siekalām. Pat, ja viņas izrunā tikai vārdus: “Lūdzu” vai “Maize”. Viņas nosedz savu augumu, jo pa virsu to vijīgajām formām, krūšu galiem, pa virsu ādai un matiņiem ir vesela kārta auras, kas smaržo zeltaini un valdzinoši. Un viņas zina, ar katru šūnu saprot, ka šī smarža nav domāta visiem, tā smaržo tikai izredzētajiem. Ja citi to jūt, tas nav labi. Tas ir bīstami, iespējams, ļoti bīstami.
Tā ir ļoti īpatnēja smarža. Es pat neteiktu, ka skaista. Tajā ir krampis, kas dzīvnieciski tevi paņem, saķer un viss. Tu esi iekritis, iegrimis, pavisam iekšā. Cilvēka smarža, padušu, matu, cirkšņu, lūpu neatvairāmais, ārprāts, cik nesavaldāmais aromāts. Bez šīs smaržas bilde nav pilnīga. Tā ir pamatā dziļai un īstai sievišķības un vīrišķības saplūšanai.
Zinātniski tos dēvē par feromoniem. Par mīlestības hormoniem, kaut ko, ko sajūtot otrā, tu aizmirsti, kas ir labs un kas ir ļauns. Ka patiesībā jau tev patīk gari, blondi un gudri nevis mazi, muskuļaini un melni, turklāt metinātāji. Vai to, ka visskaistākās uz pasaules ir bālādainas rudmates. Nevis sīksīkas apalītes, kā tā, kura “norāvusi tev jumtu”. Vīrieši šos hormonus izdala visu laiku, tāpēc tava vīrieša (īstā) t-krekls uzbudinās vienmēr, vienmēr, kad vien iebāzīsi galvu viņa padusē. Vēlams, nedaudz iesvīdušā, jo feromoni izdalās ar sviedriem. Savukārt sievietes daba ir viltīgāka – mēļo, ka mīlas smarža no viņām plūst tieši ovulācijas laikā. Šādi zinātniski spriest mēs varētu vēl ilgi un dikti. Gan par to, kā sievietes jūt viena otras feromonus un konkurējot sinhronizē menstruāciju ciklus darba kolektīvos, lai nepalaistu garām labākos kumosus, gan to, kā zemākajā dabas instinktu līmenī sieviete sajūt vīrieša neuzticību, sasmaržojot konkurentes izdalītos hormonus, kas atstājuši pēdas uz mīļotā locītavām, matos un cirkšnos. Un otrādi.
Bet tie visi ir nieki, dziļākajā būtībā īstā cilvēka smarža nav nieka feromoni, tā ir tikai redzamā un ar pirkstu iebakstāmā smaržas daļa. Dvēsele, sapņi, dziļākā būtība – tas viss smaržo un rada otrā cilvēkā bildes, vīzijas, kas rada nākotni. Rada mīlēšanos tādu vai citādu. Dvēseles smaržošana, dziedāšana, vibrācijas – tas ir lauks, kur zinātne pazaudē savu varu. Kur skaidrojumu un izskaidrojumu vairs nav.
Sievietes smarža visauglīgākajā laikā – ovulācijas posmā, ir tikai virskārta tam, ko viņa jūt, kas plūst un tek sievietes psihē, dvēselē, ķermenī. Jā, ovulējot mēs mīlam vairāk, aplidojam vairāk, gribam mīlēties atkal un atkal daudz biežāk un vairāk, vēlamies dzirdēt mīļus vārdus, esam vaļā, balsis mums kļūst spalgākas, krūtis pašas prasās atsegties, mēs iekārojam pašas sevi un otru. Un, ja nesaņemam pretī to, bieži pat grūti izpildāmo, piepildāmo mīlestību, atsaukšanos, tad sargieties. Sods bieži ir aukstums, strīdi, aizvainojumi, alkas un niķi. Virsslānis – ovulācija, gribēšana, smaržošana te, tieši šajā punktā, sastopas ar attiecību pamatu pamatiem. Ar to, cik spējīga no malas vērot šo savu sakāpināto, skaisto ārprātu ir ovulējošā sieviete. Un cik pieņemt griboša un iecietības pilna ir otra puse, kurai šī vētra ir jāpardzīvo, turklāt vēl jāpaspēj ķert tas mežonīgais skaistums un spēks, kas nāk līdz ar to. Jo strīdas vai mīlējas ne jau olšūna ar spermotozoīdu, bet tie filtri, kam dabas pamatdziņa, instinkti “iet cauri”.
Sievietes cikli ir pati daba visā tā krāšņumā. Te plosās vētras, te ir atvari un uzzied ziedu kupenas, mirdz saullēkti un sprakšķ ledus. Un tas nav kaut kas, ko spēj nest jebkurš katrs. Tas nav kaut kas, kas būtu jāredz un garāmejot jāsajūt kuram katram.
Tieši tāpēc sievietes izsenis valkājušas plīvurus. Pat, ja gribas ģērbties ļoti izaicinoši. Jo viņām ir savi izredzētie. Jo viņas saudzē pasauli no paviršas saskarsmes ar savu trako būtību.
Lai iet uz velna paraušanu – kaut vai kailas, uzbudinātas krūtis zem šķidrauta vai vestes. Kaut vai apkārt novilklts iedomu plīvurs aizsardzībai.
Sieviete nav visiem, bet izredzētajiem.
Nākamreiz tiešām par to, kā gāja, kā bija Marokas Hamamā. Par plīvuriem vienkārši bija pārāk daudz ko teikt.
Comentários