Bez liekiem ievadiem.
Es gribu publiski atvemt to, par ko ir aizliegts runāt, lai nu tas nu būtu darīts. Izvemt skaudību un izvētīt, kas tā tāda, no kurienes nākusi. Jo aiz tā pirmā recekļa slēpjas kas daudz svarīgāks, kas daudz, daudz vārīgāks. Un skaudība ir tikai viena no šī skumjā, skumjā, lolojamā sāpju punkta sejām. Tāda, no kā cieš un kurā iegrimst tik daudzi no mums, pat, ja baidās pateikt to skaļi.
Jo.
Tikai retais zina, ka aiz skaudības un greizsirdības meistarīgi paslēpies ir kauns.
Aiz tās sajūtas, kas sažņaudz kaklu un liek mocīties pat ļoti mīļiem un skaidriem cilvēkiem, aiz tā murskuļa slēpjas KAUNS BŪT, kauns par katru savu soli, kauns darīt, kauns nedarīt, kauns vispār par jebko un stindzinoša sajūta, ka “citi jau dara” un dara to tik sasodīti labi, ka varētu apvemties no nepilnības sajūtas. Un es nerunāju salīdzinājumos, bieži ķermeni patiešām “velk uz korķi” kņudējiens, ka neesi nekas, ka nedrīksti būt nekas.
Es zinu to sajūtu, es viņu jūtu kaklā, jūtu asaru dziedzeros, jūtu saules pinumā. To brīdi, kad sajūties bezvērtīgs, bezspēcīgs, bezkodolains, bez, bez, bez. Un to, kā skaudībai pa virsu uzrāpjas sevis šaustīšana par šo parazītisko, smirdošo sajūtu, kas lien nez no kurienes, dvako un atklāj šķietami patieso tevi. Es zinu to brīdi, kad viss pazūd, jo izlien viena vienīga gļotaina sajūta – man skauž, man žņaudoši skauž tas, ko redzu un vēl viss, ko piedomāju klāt, tas uzšķērž visu manu iemācīto, nogludināto saprasto, atklāto un apskaidroto, padarot mani par sūdīgu cilvēku, sūdīgu mīļoto, draugu, jebko.
Tur nu viņi nāk, skaistie, gudrie, cēlie, bagātie, mirdzošie – tie, kuriem ir atļauts BŪT. Kuriem ir dota privilēģija dzīvot, kam pierādījums ir viņu ACĪMREDZAMĀ veiksme, brīvība, ar kādu viņi izdzied skaistākās notis, kleita, kas aptver viskārdinošākos gurnus, cilvēks blakus, vienmēr skaistāks par dievu un bagātāks par vellu, talanti tur un vēl nez kur, automobīļi, karjeras, eņģeļmataini bērni, pareizākas lūpas, pirksti, vasaras raibumi, dzīves ceļš. Tā varētu turpināt un turpināt.
Atzīšanās skaudībā pusčukstus pašam sev jau ir liels ievainojums, tas ir sitiens pa saules pinumu, taisnajā. Tik liels, ka mēs pat varam tajā virspusēji atzīties un meklēt tikpat virspusēju dziedinājumu (un veiksmīgi apčakarēt savu psihoterapeitu, ģimeni, sabiedrību un ar uzviju paši sevi), taču neaizrakties līdz tam, kas visu to patiesībā kustina – būšanas-kaunam, pretīgumam par sevi.
Skaudība ir tabu, aizliegums, nesmukums, vājums, puvums. Mūsdienu sabiedrībā tas ir tāds iekaisums, ko neārstē, kuru izliekas neredzam, un kas visšausminošāk – nepārtraukti kultivē, no bērna kājas salīdzinot tevi ar citu, vērtējot, skaitot punktus, mērot atbilstību iedomātiem ideāliem. Varbūt virspusēji pamuldēt un izskaidroties, kad lietas sāk uzņemt nepatīkamus apgriezienus.
Senos laikos skaudība bija slimība, kuru medicīnas ļaudis “diagnosticēja” un cilts visa kopā apvienojās, lai dziedētu. Tas bija kas ļoti slikts – tikpat cik brūcē iemetinājusies infekcija. Taču, ja vien attiecīgajā ciltī valdīja mīlestība un labestība, slimnieku neviens nepēla, neizolēja, tieši pretēji – cilts vecajie sanāca kopā, lai apspriestos, ko darījuši nepareizi, kas nogājis greizi, ka viens no tās cilvēkiem ir spiests iznest šīs mokas savā dvēselē, prātā, ķermenī. Ja kāds no ļaudīm juta, ka viņā ir ieperinājusies skaudība, viņa pienākums un atbildība bija ar šo lietu dalīties un meklēt dziedinājumu, lai ar skaudību nesaslimtu citi. Cilts šamaņi nāca kopā, lai veiktu rituālus un ceremonijas, tīrītu ar skaudību saslimušo un visu cilti, namus, laikus.
Viņi vāca cilvēka dvēseli gabalu pa gabaliņam kopā, mēģinot atrast, kur kas ir pazudis, pa kuru rētu ir iezadzies kauns, nemīlestība pret sevi.
Kas ar tevi ir tā sāpinājis, ka tu neļauj sev būt? Kas tev ir nodarījis tā pāri, ka nevērtē un neredzi pats sevi? Vai – kādiem aicinājumiem tu atkal un atkal neatsaucies, kā tu neej savu ceļu, nedari savu lietu, ka tevī rodas šī stindzinošā sajūta, ka kāds tev ir aizsteidzies priekšā? Kur tu sevi esi izkaisījis, pazaudējis, sadalījis?
Tie ir bēdīgi, līdzjūtību un dziedinājumu alkstoši jautājumi, kaut kas tāds, kas nedrīkst tapt apslāpēts, aprakts, kas noteikti prasa atbalstu un palīdzību. Kas sākas ar atzīšanos – jā, man skauž. Jā, mani stindzina. Nē, es sevi par to atļaušos nešaustīt, bet atrast veidus, kā sevi dziedināt.
Šī sajūta reti kad pazūd pavisam – īpaši attiecībās – ar savu mīļoto, ar sevi pašu, ar saviem talantiem, ar sapņiem. Taču to var iemācīties atpazīt, pieņemt, pabarot, dziedinot savu dvēseli un tīrot tās rētas, kas ieguvušas skaudības seju.
Un vēl – reizēm tas, ko mūsos mēģina diagnosticēt kā skaudību, patiesībā ir šim laikam neraksturīga apbrīna – saredzēšana, ka kāds ir tur, kur alkst būt tava dvēsele un tiekšanās pēc tā. Apbrīnot, dievišķot nedrīkst – drīkst tikai skaust un just kaunu, par to nerunājot. Mazliet drīkst tikai sabiedrības “apstiprinātus” tipus – oficiālos dzejniekus, mūziķus, nepaklausīgos. Bet tādus vienkāršākus, ne-oficiālus apbrīnot ir vājums, bērnišķība, arī tā ir jāizskauž.
Taču dziļākajā saknē gaiša apbrīna, brīnīšanās, brīnuma sajūta vienmēr ir aicinājums – no tava “nākotnes iespējamā es”. Tās ir ilgas pēc piepildījuma, ilgas iet savu ceļu, īstenoties.
Nošķirt vienu no otra ir māksla.
Dziedināt pirmo – skaudību – ir drosme.
Priecāties par otro – apbrīnu – ir mīlestība.
Kamēr tu sevi šausti un osti savu dvēseles smirdoņu, tai otrā pusē ir skaists ceļš, kur ir daudz drosmes, mācīšanās sevi mīlēt, gribas iet uz priekšu, nekaunēšanās būt, lai vai ko tas nozīmētu.
Atzīsties, kā to sasodīts daru es – sažņaugtām dūrēm, aizpampušu kaklu.
Dienu no dienas, reizi no reizes, līdz viss būs tīrs.
Pasmirdējām, pietiek.
Commentaires