Viņa sēž liela un smagnēja, viena no daudzajām, kas ir saražotas un iekonservētas jau kopš laika gala. Viņa sēž tāda smaga, gluma, pasīva un gaida, kad nāks bruņinieks, kas viņu izglābs, padarīs grūtu un viņa varēs darīt to darbu, kas viņai jādara – radīs bērnus.
Viņš, bruņinieks, viens no spriganajiem miljonu miljoniem, izlauzīsies cauri visiem viņas uzliktajiem režģiem un aizsprostojumiem, izglābsies no skābās, postošās vides, kas valda sievietes gaiteņos un beigās, vicinot šķēpus, ielauzīsies viņā, uzvarēs vienreiz pa visam reizēm šo apaļo, lēmēto būtni. Jo citādi viņai ir lemts iet bojā, beigt savu dzīvi “nevajadzīgi”, deģenerejoties un izplūstot ārā asiņu jūrā.
Šī nav pasaka par princeses izglābšanu. Šī nav pasaka. Leģenda par aizlaiku princesi un viņas glābēju.
Sasodīts.
Šī ir zinātniskā literatūra. Šis ir veids, kā kopš mazotnes bioloģijas grāmatās un vēlāk it visur citur zinātnes publikācijās, rakstos mums stāsta par to, kā satiekas sievišķais un vīrišķais, kā izturas sieviete un vīrietis.
Mums šķiet, ka Lielā Zinātne nepieļauj kļūdas, tās fakti ir sausi un nepielūdzami. Viss ir tik nopulēts, nolaizīts ar aukstu pierādījumu mēli. Tik neapšaubāmi bezdvēseliski, bezvēsturiski, objektīvi īstāki par īstiem. Ir zinātnes pētījumi, apraksti un secinājumi.
Vai tiešām?
Sievietes saražotās olšūnas medicīnas gramatās ir “lēnas”, “gaidošas”, olnīcas lielākoties rada produktus, kas ir “lieki”, “ārā metami”, “iztērēts resurss”. Zinātniskie teksti runā par olšūnām, kuras lielākoties ir deģeneratīvas, turpretī vīrieša sperma vienmēr tiek apskatīta no otras – brīnuma puses. Cik daudz kaujinieku tiek saradīts, lai uzvarētu cīņā, cik varens ir daudzums, ko vīrietis rada, lai piepildītu misiju. Viņu astes ir “spēkpilnas”, viņu cīņa “varena”. Olšūna vienmēr ir pasīva, tā gaida savu karali glābēju, kurš beigu beigās viņu paņem ar varu, iekarojot vienreiz par visām reizēm.
Pats interesantākais un skumjākais ir tas, ka sperma patiešām ir lieliska. Taču tā ir lieliska pati par sevi, savā skaistumā nevis uz olšūnas – lasi – sievietes fona.
Sperma ar visiem saviem miljardiem spermatozoīdu ir galvu reibinošs brīnums, kas dodas satikties, saplūst ar pulsējošu, dzīvu, starojošu olšūnu. Lai radītu dzīvību. Nevis ko pierādītu. Tad kāpēc gan neattēlot faktus tādus, kādi tie ir? Kāpēc gan nerakstīt par šo maģisko satikšanos, kur viens līdzvērtīgais dodas pie otra, lai kopā piedzīvotu brīnumu?
Pēdējie zinātniskie atklājumi stāsta, ka bez olšūnas atbalsta spermatozoīdam būtu visai mazas iespējas “caurlausties”. Spermatozoīds un olšūna spēj saplūst tikai tāpēc, ka uz abu virsmām ir lipīgas molekulas. Olšūna “pasniedz” spermatozoīdam “roku” un palīdz viņam iekļūt. Viņi satiekas, viņi saplūst. Nevis iekaro un pakļaujas.
Taču tā vietā, lai zinātne pārvērtētu iepriekšējo, kļūdaino, stereotipisko pieeju apaugļošanās procesam, rodas jauns mīts, kas nu jau piedēvē sievišķajai pusei ne tikai pasivitāti, bet nu jau raganīgu agresiju. Milzīgā, baismīgā olšūna nu sagūsta nabaga kaujinieku ar savu lipīgo, glumo virsmu, noķer viņu lamatās. Nevis pasniedz roku, palīdz iekļūt, veido tiltu – bet ar savu viltību sagūsta nabagu, kas visadi citādi pats būtu visu uzšķērdis un iekarojis. Jaunie atklājumi piešķir olšūnai aktīvāku lomu, taču vienlaikus padara to biedējoši agresīvu, femme fatale, kas padara nabaga vīriešu kārtas spermijus par upuriem.
Lai vai cik ļoti mēs būtu pieraduši uztvert zinātni kā objektīvu, aukstu un skaidru, to patiesībā no vienas vietas noklāj stereotipi, pieņēmumi, pārkultūra, kas apraksta lietas un procesus, tiem piešķirot lomas un pienākumus.
Šāda stereotipiem piebārstīta zinātne izkropļo patiesos brīnumus, abu pušu skaisto vienlīdzību, to, kā sieviete un vīrietis viens otru papildina. Jā, dažādību, jā, katram savu ritmu, skaistumu. Un tomēr vienlīdzību. Tā stāsta mazām meitenēm un lielām sievietēm, ka “ir jāsēž mierīgi, ir jāgaida”, “labas meitenes iniciatīvu neizrāda”, “labas meitenes puišus neiekaro”. Tās sēž malā un gaida. Un nesagaidījušas deģenerējās. Savukārt vīriešiem ir jāpierāda, jāpierāda, jāpierāda. Jāielaužas. Pat ja durvis ir vaļā, pat, ja sieviete patiesībā ir mikla un mīloša. Tāpat vien. No dabas. No mīlestības. Tik un tā ir jālaužas, jākaro, jāuzšķērž.
Tā izkropļo patieso mīlestības deju, kur viens pēc otra tiecas, kur viens otram pasniedz, kur dod un ņem un dod un ņem. Tā uzliek pienākumus un aizspriedumus tur, kur ir jābūt brīvībai mīlēt, nākt, paķert otru, piespiest pie sienas, izmīlēt.
Objektīvā zinātne?
Vai mīlestība?
Comments