Man vienalga, ko tu iesākumā par to teiksi. Izrunājies, pasaki visu, izsmejies, izņirgājies, nošausminies, izlaid visu ārā. Lai tavs civilizētais prāts izsakās – cik gudri, nicinoši vien iespējams. Nosauc to visu par pataloģiju, pretīgumu, da vienalga. Izrunā ārā un miers.
Un tad dari šo tik un tā.
Sagaidi brīdi, kad tevi neviens netraucē, kad esi viena, kad telefons ir izslēgts un tevī neviens nelauzīsies. Atstāj istabā gaismu, klusinātu, bet gaismu. Un tagad paņem krēslu, nē, ne ķeblīti, paņem ko karaliskāku, kādu klubkrēslu, tādu ar atzveltni un rokturiem. Pieliec to pie spoguļa, mazliet nostatus. Apsēdies tajā un aizver acis.
Sajūti, kā tevī pulsē asinis, kā rit sulas, kā tev zem ādas plūst, kā pukst, kā elpo. Klausies tajā visā un, pofig, ja domas nāk, lai nāk. Un iet. Tu paliec sevī. Tagad piecelies. Paliec turpat iekšā, sevī, savā Bezvārdībā, ja raujies ārā, ievelc sevi atpakaļ, klausoties savā elpā ar iekšējo dzirdi, ar iekšām, esot iekšā.
Un tagad noģērbies kaila, apsēdies atkal krēslā un uzliec kājas uz rokturiem. Pacel, iegrozies tā, lai tu vari redzēt savu puķi, savas kaunuma lūpas, un arī, paceļot galvu, savas acis spogulī. Un tagad skaties, skaties uz savu vagīnu, joni, puķi, vulvu, pežu, sauc to kā gribi. Tikai sauc skaisti, uzrunā ar mīļumu, ar cieņu, atstāj vietu brīnumam.
Vienkārši skaties. Sev acīs un tad atkal uz puķi. Brīnies, ka tevī ir caurums, brīnies, ka dabā tā ir iekārtos. Sasodīts, atļaujies brīnīties! Pasmejies, uzsmaidi sev, jā, šī ir šiza, tieši tā. Tu tagad sēdi krēslā ar pavērtām kājām, pagriezusies pret spoguli un lūri uz savu vagīnu, uz to, ko tu ikdienā neredzi, tikai jūti, ka tas ir tas, kas bauda, kas asiņo, kas sāp, kas riebjas, kas ceļ debesīs, kas noslēdzas. Tas ir nenormāli un tieši tāpēc tik normāli. Tas ir teju perversi un tieši tāpēc dzīvi.
Skaties ilgi, ļauj, lai tevī rodas sajūtas, ļauj, lai nāk interese. Painteresējies un laid, lai iet. Ļauj, lai nāk pretīgums. Lai ir pretīgi un tad tas iet. Lai nāk sajūsma, lai nāk. Un tad iet. Lai nāk uzbudinājums, lai nāk, nāk un aiziet. Lai nāk bēdas, dusmas, prieks, bailes, mīlestība, tumšums, atsvešinātība, tuvums.
Ja tu skatīsies kādu brīdi, jā, iekārtojies, lai tev ir ērti, jo tas būs kādu brīdi. Ja tu skatīsies, tu ieraudzīsi tajā visā pamatu pamatu, atslēgu. Iespējams caur tevi zibsnīs cauri nepazīstami, bet seni pasaules radīšanas mīti, tu redzēsi tautas un cilvēkus, kas tieši tajā nonivelētajā, no tevis atstatus turētajā tavā pašas caurumā, ir saredzējuši dievišķo. Nebaidies badīties. Un nebaidies arī no tās reibinošās, spēcīgās, aizlaiku sajūtas, kas tevī dzims, nebaidies no spēka, nejauc to ar varu. Tā esi patiesā tu, saskatīta caur savu ķermeni.
Pēc tam tu vari skatīties uz savu roku, uz saviem nagiem, uz savu degunu, vienu aci. Un ieraudzīt, ka Visums visu laiku ir tevī, caur tevi, tavās šūnas, pulsējošs, šķidrumiem, gāzēm, sulām, duļķiem pilns.
Un tad savā ikdienā iedrošinies paskatīties, ko rada tavs ķermenis, kādi sekrēti no tā nāk. Tik daudzi pasaules radīšanas mīti sākas ar to, ka Dievs rada Visumu no sevis – no savām fēcēm, savām asins pilīm, spermas, urīna. Ēģiptiešu Atums visu Visumu iesāka, masturbējot un no sēklas radot turpinājumu, Kadjakas salas ziemeļu dieviete šo pasauli radīja urinējot. Un radās upes, ezeri, purvi un okeāni. Tā ir pirmā, tev aizsniedzamā radīšanas forma – no tevis, tevī kaut kas nāk, pārstrādājas, rodas. Novērtē to, iedziļinies tajā, izpēti, kādi ir šie procesi tevī, iespējams, tie stāsta arī par tavu gara radošumu, par tavām attiecībām ar pasauli. Kur kas ir iesprūdis, kur kas kā rodas un tek. Tev ir pateikts, ka tas ir mazsvarīgi, ka tas ir kaunīgi, ka tas ir pretīgi, nicināmi, ka tas ir tikai biloģiski. Bet tu papēti, papēti un ieraugi ķermenī Dievu.
Pēti sevi.
Un.
Liec to krēslu vienreiz.
Un tad otreiz.
Liec, liec, liec.
Teci, svini, sevi, esi tu.
Ej sev cauri, sajūti durvis, caur kurām var piekļūt tavai dvēselei, tos mežus, kalnus, nogāzes, dunēšanu, kas tur iekšā, mirdzošā tumsā sargā tavu dvēseli.
Un visbeidzot.
Noliec to krēslu arī viņam.
Commenti