Es sēžu kādas Marokas pilsētas sirdī, ielas ir netīras, skaļas, līkumu līkumos izvītas. Tur ārpusē, pilsētā viss ir ai, cik neglīts. Nē, protams, protams, skaistumu var saskatīt visā. Un tomēr – būsim godīgi. Uz ielām patiesi magnetizējošas ir tikai zilās, sarkanās, zīmēm izrakstītās durvis, pa kurām, dziļi pieliecoties, var nonākt neticami krāšņos namos, riādās, kur kruzuļu kruzuļiem izvīti griesti, lampas, spilveni, tējkannu malas. Kur sudraba traukos ziemas vidū smaržo apelsīni, vībotnes, jasmīni, svaiga maize un kārtu kārtām sadziedas garšas, tekstūras, metāli, grebumi. Kur katra istaba un pēlis ir ar savu auru, mīkstumu, stingrumu – katra, iespējams, ar savu mīlēšanās vēsturi, sajūtām, dziļumu, asarām un orgasmiem. Es sēžu uz terases, ādu dedzina ziemas saule un pēdas saldē vēl nesasilušās flīzes. Minaretos, mošeju torņos, sadziedas mullas. Un ielas ir pilnas ar melnās, pelēkās, raibās drānās aiztītām sievietēm. Citai aizklāts tikai augums un mati. Pārējām arī seja, atstājot pavisam mazu šķirbu acu skatam. Daža nometusi paražu kārtu pavisam, iespīlējoties augumam nedabīgos legingos. Bet tādu ir maz. Pa vidu klīst francūži, zviedri un vācieši. Viņu ķermeņi lielākoties atklāti, ne bezkaunīgi, bet tomēr. Tādās pašās neizteiksmīgās, pelēki, brūni raibās plaša patēriņa lupatās.
Šī ir skaista vieta, kur domāt par sievietes augumu, tās smaržām, izliekumiem. Un par to, ko ar šo skaistumu dara kultūras, reliģijas, sabiedrība, likumi, vienaldzība, neiedrošināšanās, aizmiršana. Ielas ir pilnas ar hidžabā tērptām sievietēm un īpatnējā kārtā viņu iespēja aizplīvuroties, ko viņas pašas praktiski neizmanto, jo savīkšķīšanās lupatu lēveros nav tas pats, kas plīvura valkāšana, šī viņu teorētiskā iespēja ap sevi radīt misticisma, noslēpumainības auru, patiesībā ir apbrīnojama. Ir tik žēl, ka, šķiet, neviens plīvuru tā pa īstam vairs neizmanto – nedz rietumnieces, kas to savā garderobē piecieš varbūt tikai kāzās vai bērēs. Nedz austrumnieces, kuru lakatu kārtas visbiežāk, ar retiem bagāto izņēmumiem, zem sevis neslēpj smalkumu un erotiku, bet gan treniņbikses un filca čības.
Plīvurs izsenis bijis sievietes iespēja lolot, audzēt, briedināt savu noslēpumu, seksualitāti, savu mežonīgumu. Ja atmetam reliģiju tiražēto ideju par piedienīgumu, kas dziļumos slēpj palīdzību vīriešiem glabāt savas īpašumatiesības un lieki necilāt locekļus pa labi un pa kreisi. Ja šoreiz izvēlamies neieiet politiskās diskusijās par cilvilizāciju sadursmēm un sieviešu tiesībām. Tad varam ieraudzīt plīvura, aizplīvurojuma burvību. Cauri laikiem tas bijis nevis sievietes apspiešanas instruments vai reliģiska dogma, bet gan sievietes sajūtu, intimitātes bagātinātājs, inkubators, iedvesmotājs. Tā ir iespēja sevi apvīt, sevi sargāt, sevi cienīt, sevi briedināt. Pat kristīgajā tradīcijā plīvurs nav tikai cieņas izrādīšana Dievam, dodoties uz dievkalpojumu, tas ir sievietes svētuma simbols.
Plīvuram ir divas puses. Vienā pusē atrodas tie, kas uzlūko plīvuru un saredz savā priekšā dzīves mistēriju. Otrā pati sieviete savās iekšējās pulsācijās un smaržu vaļņos. Ja sieviete ir brīva, apzinoša, bijusi degošos orgasmos, plīvurs padara viņu nūminozu – tā ir neticama deja, kur savijas gan svētums un garīgums, gan absolūts femme fatale jutekliskums. Ne velti senās dievietes un grieķu skulptūras bieži ir šķidrautos ievīstītas.
Mēs esam kļuvuši ļoti ierobežoti tajā, kā uzlūkojam šķidrautu. Tas lielākoties nes tikai to simbolisko jēgu, ko tam virspusēji centušās piešķirt sociālas grupas vai reliģijas. Mūsdienās līgavas baltais plīvurs bieži izsauc ķiķināšanu un smaidus, jo “visi taču labi saprot”, ka pāris iepriekš ir mīlējies, varbūt pat gadiem ilgi, varbūt jau līdz apnikumam un aizmiršanai. Ka uz baltā zīda, vai, visticamāmais, poliestera nekad neparādīsies zīmīgie asins traipi. Mēs uzlūkojam plīvuru tikai tā pēdējā laika nozīmē – kā nevainības plēves simbolu. Nevis kā sievietes solījumu savam mīļotajam atklāt savu dziļāko būtību, intīmākos, dziļākos nostūrus, pavērt kājas plati un slapji. Un nekad, nekad vairs nevērt ciet.
Tumšs plīvurs izsauc neapzinātas bailes, izbīli, aizdomas – kaut kur iekšā uzpeld raganu, burvju, dziednieču tēli, kaut kas mistisks un aizliegts. Uzpeld instinktīvas asociācijas ar nāves ritiem, sērām, tumsu. Jo atbrīvojoties, nometot, emancipējoties, tiecoties pēc vienādības un atzīšanas, rietumniekos ir pilnībā zudusi ideja par to, ka sieviete no brīvas gribas varētu sevi vēlēties ne tikai atkailināt, bet arī aizklāt, pasargāt, ievīt.
Ārī ārpus kāzām, rituāliem, ikdienā pacelt plīvuru drīkst tikai ar viņas piekrišanu. Pavērt kājas un nolaizīt tikai ar sievietes “jā” vārdu. Bet vai šī sieviete, lai vai kur tas būtu – austrumos vai rietumos, ar lakatu galvā vai kailām krūtīm pludmalē. Vai viņa sevi apzinās kā garīgu un miesīgu skaistumu, dziļi juteklisku un zinošu, ko vēlas? Vai viņa vispār ir spējīga pateikt – jā vai nē? Gribu, negribu? Plīvurs ir tikai simbols, kas liek uzdot jautājumu – drīkst vai nedrīkst. Vai mūsdienu sievietei vispār ir izjūta, dziļāka sajūta un atbildes uz šiem jautājumiem. Ja viņai tādus uzdotu – vai būtu?
Plīvurs mūsdienās ir šīs pazaudējušās sievietes simbols. Un tam tā nevajadzētu būt. Tam būtu jāsimbolizē pirmatnējā, skaistā ideja par Dzīves Lielo Mistēriju, daiļumu un noslēpumu, kas mūs visus dara trakus. Jāpauž stāsti par neizsmeļami reibinošu paradoksu buķeti, kur tumsa slēpj gaismu, jutekliskais svētumu, sargātais atvērtību.
Par to es domāju šajā rītā. Uz jumta terases Marakešā. Kājas lēnām iesilst. Un siltums ceļas uz augšu.
p.s.
Nākamreiz par to, kā ir ļaut sevi skaistai sievietei noberzt tīru Hammam pirtī, iemasēt kakla izliekumā apelsīnu jasmīnu eļļu. Un iziet plīvurā ielās. Par to, kas notiks.
Comments