ININ NINI runa @ Mākslas muzejs RĪGAS BIRŽA / otrā sajūta / Pirms es piedzimu šoreiz, šajā 81. gadā.
Es redzēju Visumu.
Kad es atslēdzos toreiz mežā.
Un arī toreiz ūdens dzelmē.
Es redzēju Visumu.
Un turpinu to redzēt.
Es zinu.
Un zinu, ka tu zini.
Tas vienkārši virzās augšup un lejup nebeidzamā plūdumā, neticami skaistos veidojumos uz augšu viļņveidīgi, ar mierīgākiem slāņiem un spilgtāku intensitāti, ar vietām, kur iespējams nolaisties un atvilkt elpu un vietām, kur viss ir maksimālā krāšņumā, vislielākajā skaļumā, ar neaptveramu, neizturamu spriedzi.
Nekas nav viennozīmīgs, it visam ir pirmā, trešā un bezgalīgā seja, viss ir pakārtots visam un neatkarīgs pats par sevi, jo ir viss.
Nežēlība, nāve, beigas, asinis, vēmekļi, puvums ir turpat, kur orgasms, jauna dzīvība, skūpsts, jauna ideja.
Nekas nav labs un nekas nav slikts, viss ir abi. Un tajā pašā laikā ļaunums, destrukcija, tāpat kā labums un mīlestība, ir absolūti reāli, tikai savijušies kopā, kopā tādā sajūtā, kas rada gandrīz uzbudinošu, dievišķu baudījumu, starojumu.
Nebeidzams plūdums, no kura izsprāgst, izveidojas burbuļi tajā, ko saucam par šo realitāti. Bezlaiks, tas, pēc kā mēs tik ļoti tiecamies atpakaļ, atpakaļ, mums dāvā šo iespēju “izsprāgt” šajā realitātē, lai varētu visu iztaustīt, iztaustīt pats sevi, pats sevi izbaudīt, sevi izjust tieši šādā eksistences formā, ar visām tās sāpēm, priekiem, sāpēm, priekiem.
Tas ir galamērķis – Visumam, tātad tev, izjust sevi tieši šajā ādā, šajos kaulos, šajās attiecībās, šajā temperatūrā, šajās acīs, šajās lūpās. Izjust sevi tajā, kā risinās tavs stāsts, tavs uzdevums šajā “burbuļa” pusē. Šeit ir atelpa, šeit ir lēnums, šeit ir lineārais laiks, šeit ir iespēja Visumam izpētīt, izjaukt pa detaļām, aptaustīt pašam sevi.
Un oriģinālā versijā mums ir iespēja ceļot starp šo Bezlaiku, Nebeidzamo un šo, taustāmo realitāti. Viss, kas ir tur, Aizspogulijā, ir arī šeit, notikumi, lietas, nodomi, idejas, viss slēdzas no vienas frekvences otrā. Tev un man ir iespēja jebkurā brīdī piekļūt šim rakstainajam, zeltainajam, vizošajam Nebeidzamajam.
Mums visu laiku ir iespēja piekļūt, ja esam patiešām šeit, šajā ādā, šajās vēnās, šajos muskuļos, šajā elpā. Ne galvā, ne tajā, kas tur iekšā runā. Ne ārpus, citu cilvēku vērtējumos, atsvešinātībā. Bet patiešām sevī. Tad iekšējais melnums, tukšums, tumsa, dziļums saslēdzas ar Lielo.
Uzdevums pašos pamatos ir pieredzēt, izdzīvot – tieši šajā ādā, šajā līknē, šajos apstākļos, šajās rokās, šajās kājās.
Es nebeigšu atkārtot atkal un atkal – tava āda, vēnas, kauli, muskuļi, sķidrumi, tas viss ir garīgs, īsts Vislielākais.
Tava dzīve šajā ķermenī ir mirklis, kad Visums kļūst personīgs.
Tas nozīmē arī to, ka, satiekoties, iemīloties, ieraugot citam citu, vienkārši skatoties otram acīs, mīlējoties, skūpstoties, saskaroties ķermeņiem, jūs kļūstat par spilgtāko iespējamo notikumu, par super-nospriegotu, uzlādētu Visumu, par orgasmu, radošo sprādzienu. Par lielāko iespējamo eksperimentu.
Un nebeidzamais plūdums virzās uz augšu ar dubultu spēku, veļot ārā sapņu, fantāziju, būšanas viļņus.
Un viss ir vairāk kā personīgs, viss ir īsts.
Comments