Piektā vēstule no Peru džungļiem / catured by ININ NINI / dzirdēts no kāda skumja vīra
/
Bija jūnija vai jūlija mēnesis. Savu tēti es nebiju redzējis. Nekad. Jo man teica – tev nav tēva. Man bija 30 gadi un es braucu viņu ieraudzīt. Mēs samānījāmies, sakot, ka braucam pie viņa pirkt gleznu. Kāda lauku galerijā izlūdzāmies viņa numuru. Un braucām kaut kur nekurienē pa lauku ceļiem, pāri brikšņiem.
Brīdī, kad piebraucām pie viņa mājas, viss bija skaidrs. Vīrietis, kurš nāca pretī pāri zālājam, garām savām aitām un sievas puķu dobēm, bija vecs, sirms – Es. Tā pati gaita, tie paši pleci. Kad nosēdāmies pie galda, viņš teica – jūs atvainojiet, ja es reizēm pārklausos, man ir tā sliktāk ar dzirdi. Gluži kā – Man. Viņa sieva mums pienesa mājas vīnu un jāņogas. Un konfektes pītā groziņā.
Kā jūs uzzinājāt par mani, viņš vaicāja. Es ieskatījos viņam acīs un teicu – no savas mammas un nosaucu viņas vārdu un uzvārdu. Iestājās klusums, uz kādu minūti. Elektrizējošs klusums, kuram cauri izskrēja viņa paša dzīve, mana dzīve, mana ieņemšana, piedzimšana, sāpes, pamešana, vilšanās, aizmiršanās, viss. Mans tēvs atbildēja – piedod. Piedod, ka tā toreiz sanāca. Un tad ātri piebilda – tikai tagad par to nerunāsim. Kamēr mana sieva ir tepat blakus. Mēs parunājām par šo un to, it neko. Un visi skaidri zināja, ka sieviete, viņa sieva, visu jūt, saprot un pienes mums mājas vīnu. Mājupceļā kopā ar sievu mašīnā ilgi, ilgi raudājām. Kaut kur uz lauku ceļiem, brikšņiem. Kopš tā laika, brīža man bija divas kājas. Burtiski.
Kopš tās elektrizējošās stundas es viņu esmu redzējis pāris reizes. Mūsu mājās pie sienas karājas viņa skice – kailas sievietes ķermenis. Pirkta par naudu mazā izstādē kaut kur Rīgas pagalmos. Manī nav nosodījuma vai aizvainojuma. Jo es esmu viņu redzējis, redzējis pa īstam.
Kopš tā brīža es sāku ieraudzīt ko citu, vērot ko daudz svarīgāku. Pats sevi un savu vīrišķību. To, kā mazā puikas sāpes ir atstājušas pēdas manī, manā pasaules redzējumā, kaut arī savā apziņā man šķiet es esmu visu piedevis un sapratis. Taču zemapziņā, tur aizvien vēl uz dzīvi skatās un dzīvo tas, kuram vēl nav 3 gadi – kā mūsos visos. Tas, kurā ir nosēdušies sveši paterni, nospiedumi un pasaules redzējums. Tas neesmu vairs es, tas viss ir pagājis un aizgājis – un tomēr es redzu caur šo filtru.
Kas ir vīrietis? Kāds ir vīrietis? Ko viņš redz, kā rūpējas, kā mīlējas? Paliek, nepaliek, aijā, neaijā, ceļ vai paliek malā? Kas es esmu? Interesanti ir sākt šķetināt šos jautājumus, kad esi jau sasniedzis apziņas līmeni, kad tev šķiet – es esmu brīvs, es esmu dzīvs un brīvs, plūstošs. Izrādās – tu vari būt izaudzis, iemīlējies Visumā, sapratis, vismaz lielos vilcienos, ko gribi un kurp dodies. Mīlēts un izmīlējis sievietes. Un tomēr ābečnieks pavisam vienkāršos jautājumos, pamatjautājumos.
Es atbraucu šeit, uz Peru džungļiem, pie šamaņiem bez degošiem jautājumiem, tikai ar atvērtu sirdi – lai nāk pats svarīgākais, lai notiek tas, kas man šobrīd visvairāk ir vajadzīgs.
Es biju divvientulībā ar saviem augiem, kas mani konstruēja no jauna, es dzimu un veidojos no jauna. Dzēru džungļu aizlaikus, zināšanas, pieredzes no plastmasas pudeles, katru dienu jūtot sevi augam, veidojamies. Vienā no ayahuasca ceremonijām mani burtiski lika kopā pa detaļām, pa gabaliem, man bija grūti staigāt, jo manas kājas bija divreiz lielākas, visi locekļi milzīgi, es beidzot sāku saprast, ka esmu divreiz lielāks kā savā apziņā biju sevi iedomājies, redzējis, kāds dzīvoju.
Kad pēc dienas ceremonijas es iznācu no savas džungļu būdas, es auroju pāri kokiem, ananasiem, akmeņiem un kokas zariem – es esmu lielāks, es esmu divreiz lielāks, es esmu super liels.
Es iznācu no savas džungļu būdas un kalnu upē, starp lieliem akmeņiem mani gaidīja sieva un mazais. Es redzēju, ka sieva raud no tās sajūtas, ka es beidzot esmu ieraudzījis sevi, savā patiesajā būtībā. Mans puika upē smējās un dzenāja kukaiņus – kā īsts puika. Kā puika, kuram ir tētis, īsts klātesošs tētis, kurš tagad arī jūt un redz bez filtra, kuru pats sev un citi bija uzlikuši.
Kalna galā, uz liela akmeņa sēdēja mūsu draugs šamanis Herberts. Staipījās labsajūtā un klusu smējās.
Un es atcerējos, ka visu šo laiku, šos 30 gadus manā mammas dzīvoklī pie sienām bija karājušās gleznas. Mana tēva gleznas, kuras atpazinu tikai tad, kad satiku viņu vaigu vaigā. Lai cik slimi neliktos, tas tomēr ir skaisti. Jo tā ir mīlestība, es zinu, ka viņi kaut uz īstu brīdi mīlēja. Sieviete un Vīrietis, kuri radīja mani.
Kaut visi spētu un gribētu noraut to plēvi, kas kropļo skatījumu uz to, kas patiesībā esam. Jo mēs esam lieliski, varoši, spēcīgi, zinoši. Vienkārši divreiz lielāki, kā spējam iedomāties.
Commentaires